Tieši Valentīna dienas gaidās kāpām lielajā autobusā un devāmies uz tālo Līvānu zemi, lai sadancotos ar cietiem vidējiem un ne tik vidējiem deju kolektīviem. Ceļu no Rīgas bija mērojuši arī “Greizā kompasa” nenogurstošie rīkotāji – Dardedze.
Līvāni sagaidīja ar nīgru saulīti un ziemīgi nemīlīgu vēju, taču kultūras nams mīļi vēra savas durvis un lustīgā sadancošanās bija gan koncertā, gan svinīgās balles daļā. Jo īpašu deju triecienvilni nācās izturēt konkursa dalībniekiem, kuriem vajadzēja demonstrēt savu spēju izvirpināt teju duci visdažādāko deju soļu, turklāt ar akcentu uz īpašu enerģiskumu un sirdspukstu kāpinājumu. Toties uzvarētājs balvā saņēma veselu bundžiņu enerģijas dzēriena, lai balli spētu turpināt uz vēl augstāka viļņa.
Daiļrades dāmām straujākiem sirdspukstiem puiši tika sarūpējuši saldi-rūgto grēku – izkausētas šokolādes spannīti. Tik kārdinošā šokolādes masāža gan šoreiz izpalika, taču tā vietā uz sirsniņu iesmiņiem varēja spraust kārumus un pašrocīgi veidot šokolādīgus našķus.
Un ja vēl ar to bija par maz, tad īpaši sirsnīgai noskaņai meitenes tika cienātas ar sirsniņas formas gaļas galerta maizītēm, kam Jupis īpaši sirsnīgi bija piešāvis krievu sinepes.
Mājupceļš krietni vien iestiepās svētā Valentīna dienā un daudzi uz Orfeja valstību devās ar maigi pakusušām sirdīm.
Bija tāds gadījums… Sniegainā janvāra dienā braucām uz Tukumu. Varētu domāt, ka pēc smukuma, bet – nekā! Smukuma mums netrūkst, tāpēc braucām ciemos pie TDA un VPDK “Svīta” padejot. Jo plaši pazīstamais daiļradietis Gatis Konrads tur šeptējas un māca jauniešiem deju soļus.
Smukums kopā ar mums
Tikām uzņemti kā pasaulsslaveni mākslinieki – ar atsevišķu, plašu ģērbtuvi, kafiju, tēju un ūdeni aizskatuvē (pat ar citroniņu).
Maza levitācijas paraugstunda
Parādījām, ko mākam, paskatījāmies, ko citi prot, paballējāmies un vēl viens koncerts ar siltām atmiņām mūsu dārgumu pūra lādē noglabāts.
Daiļie ar Zemkopības ministriju – kā podiņš ar vāciņu. Roka piešauta. Šoreiz mūsu peļņas pasākumam mērogs gan cits. Bibliotēkas vietā ministrijas telpas. “Raxtu raxtu” vietā “Vilki”. Keiša vietā sabiedrībā zināmākais zivju spečuks Olte. Astoņu daiļo vietā četri: Elīna, Baiba, Ivars un Maziņais. Neviena prezidenta nav. Daiļajiem vakariņas arīdzan nav paredzētas. Skumji.
Instruktāža šoreiz īsāka. Lielā loma saņēmējiem – zivju magnātiem – rociņa nav jāpasniedz, Maziņā (no sviedriem) žļerkstošās rokas nevienu neuztrauc.
Viens no Lielā loma laimīgajiem saņēmējiem (bezbuču režīmā)
Pienākumi sadalīti sekojoši:
Baiba palīdz viesiem atrast vietu zālē;
Ivars padod ministram;
Maziņais – diplomu valsts sekretārei;
Elīna pasniedz ziedus laureātiem.
Viesu sagaidīšana šoreiz daudz mazāk krāšņa kā iepriekšējā reizē. Makšķernieki ierodas krietni vēlu un uz vīnu nav pārāk kāri. Drīz vien tiek saganīti zālē. Baiba savu svēto misiju izpildījusi un visu svinīgo ceremoniju pavada trallinot foajē.
Zvejnieki no šķidruma nav šķirami
Kad nedaudz vairāk kā puse balvu jau nonākušas laureātu rokās, ir brīdis pirmajam vilku uznācienam. Pēc pāris dziesmām iekšējā sajūta saka, ka laiks nākamajām balvām, tomēr seko vēl kādi 5-6 vokāli nogriežņi. Jāsaka, ka Maziņais ar Jupi arī varētu vienā meldijā noraut, pasludinot tās par dziesmām, bet neba jau laureāti svētku reizē spīdzināšanu pelnījušu.
Kā pēdējais balvu par mūža ieguldījumu nozarē saņēma Inārijs Voits, kurš vienīgais saņēma ziedus ar jumtiņu – Elīnas buču!
Svinīgās daļas noslēgumā “Vilku” otrais uznāciens, kas scenārijā atzīmēts kā “Lustīgās dziesmas”. Paldies dievam, mēs varam atstāt skatuvi un doties pretī šampanieša servēšanai. “Lustīgās dziesmas” sasniedz mūs arī foajē… Lustīgu danču kājās vietā acīs iespiežas sērīga asara un ir gaužām grūti uztvert atšķirību no pirmā uznāciena. Vokālais izpildījums raisa asociācijas ar pirmskolas vai sākumskolas bērnu vokālā izpildījuma stilu, tik tādā krietni dobjākā toņkārtā. Bet – ko gan dejotājs saprot no dziedāšanas!
Spēks un daiļie
Ivars ar Maziņo laista un dala šampanieti vieglās trīsās par drīzu došanos mājās pretī ilgi gaidītajām vakariņām. Bet, tā kā ieradušies tikai 80% viesu, tad mēs esam laipni aicināti pie galda un šoreiz tiekam arī pie siltā. Fonā spēlē “Bellaccord”. Spēlē tik jauki, ka brīvprātīgi bez bargās kundzes rīkojuma laižamies valsī. Jauks vakars pulciņa zelšanas vārdā.
Kas ataust Tavu acu priekšā dzirdot “Sējējs 2015”? Man tas noteikti ir “Dinamo” ar Normundu priekšgalā. Tomēr tā izrādās ilggadīga Zempkopības ministrijas balva, ko par dažādiem sasniegumiem pasniedz labākajiem Latvijas zemniekiem. Mums, būdamiem iznesīgiem bez gala, ir iespēja pienest būtisku ieguldījumu kolektīva fondā.
Sarīkojums “Gaismas pilī” rādās būt makten svarīgs, i ministrs būs klāt, i pats valsts prezidents.
Katram tiek savs īpašais pienākums. Kam diplomus un ziedus uz skatuves pienest, kam rociņas paturēt, kam dežurēt pie VIP istabas, bet kam liftā īpašos pie ministra uz jumta kori vest.
“Raxtu Raxti” čīgā, Keišs bubina, bet mūs neviens neievēro.
Viss sākas ar laicīgu ierašanos uz mēģinājumu. Standarts nākamiem mūsu koncertiem ir nosprausts nepārprotams – ģērbtuves durvis rotā šilte “Daiļie”, iekšā glauns TV aparāts, dušas telpa smalkāka kā manās mājās, pīrādziņi un citi našķi. Tomēr mēģinājumā, šķiet, nevienam īsti vajadzīgi neesam. “Raxtu Raxti” čīgā, Keišs bubina, bet mūs neviens neievēro.
Ar cieņu un pārliecību
Pēc ilgāka laika kāds pievēršas arī mums. Sarīkojuma riktētāja pārbauda Maziņā iznesību pasniedzot roku pēc balvas kāpjošajām dāmām. Slēdziens skarbs – marš mazgāt rokas un rūpīgi jo rūpīgi noslaucīt. Smalkajām zemnieku dāmām viegli iesvīdušās tautu dēla rokas ģīboni uzdzīšot. Citādi mēģinājums galā un jādodas uz viesu sagaidīšanas pozīcijām.
Ne kāds nelegāli mēģināja ielauzties, nedz arī kāds, plēšot kreklu uz krūtīm, mēģināja iznest stikla dzēriena trauku.
Bufiks un Kača ir pirmā frontes līnija pie parādes durvīm. Viņi laipni norāda ceļu uz garderobi un reģistrācijas punktu. Jāatzīst, ka Kača vairākas reizes sniedza neapmaksātas konsultācijas bibliotēkas viesiem parastajiem. Pēteris un Evita pusīpašos viesus pārtvēra pie reģistrācijas un vadīja uz Ivara liftu, nokļūšanai pie ministra. Aija, bruņojusies ar iekšā laišanas čipu, pašā nomaļākajā nostūrī varonīgi sargāja VIP telpas ieeju. Lieki piebilst, ka vienīgie pāris VIPi viņu sasniedza tikai pēc pusotras stundas. Maziņajam un Elīnai bija jāuzpasē sveiciena kompota izdales istaba – neielaist personas bez ielūgumiem un neielaist personas ar glāzēm. GARLAICĪGI! Ne kāds nelegāli mēģināja ielauzties, nedz arī kāds, plēšot kreklu uz krūtīm, mēģināja iznest stikla dzēriena trauku. Tomēr, tomēr, mūsu algotāja mēģināja pārbaudīt Maziņo kā tādu puišeli, uzrodoties ne no kurienes un pēkšņi pajautājot, kā atrast labierīcības. Daudz netrūka, lai Maziņais dusmās neuzsprāgtu, tomēr viņš nosvērti sniedza nevainojami precīzu atbildi. Jāatzīst, šo informāciju Elīna viņam bija pačukstējusi pirms īsa brīža.
Pašā balvas pasniegšanas ceremonijā Maziņais izrādījās visčaklākais, kura darba pienākumi neapsīka ne uz brīdi. Aijai un Bufikam starmešu gaisma tika tikai īsus, bet ļoti atbildīgus brīžus, kamēr pārējie varēja sevi pildīt ar pīrādziņiem.
Daiļrades sējēju komanda
Vakars lēnām sliecās uz izskaņu, vairs tikai daži pienākumi atlikuši: saganīt viesus uz restorānu, ierādīt viņiem vietas un parūpēties par ekskursantu grupām. Pēdējais uzdevums izrādījās visgrūtākais. Neskatoties uz to, ka personu skaits grupā bija ierobežots un pie ierašanās notika pierakstīšanās, tautiešu – koordinatoru pūles bija veltas un ekskursijās devās niknāko elkoņu īpašnieki.
Mums pašiem restorānā bija ierādīts galdiņš ar paplānu auksto zaceni, bet pēc siltā doties mums bija stingri noliegts. Par laimi mūsu galdiņa atbildīgā viesmīle bija izbijusi dancotāja, tāpēc plānais saturs dāsni sabiezēja. Kāds vīrs no ministra komandas, miedzot acis mūsu meitenēm, galdiņu apgādāja ar dzirkstošo vīnu.
Idille – jūs teiksiet? Gandrīz, teikšu es.
Fonā skanēja Latvijas starppilsētu autobusu klasika. Un tas nevainīgais jautājums, ko garām ejot nevērīgi izmeta mūsu riktētāja – “Vai jūs tiešām negribat padejot?” Kaut kā tas šķita rīkojums esam. Ar katru reizi, kad dāma tuvojās galdiņam, Bufiks slīdēja jo zemāk zem tā. Tad nu, lai viņam nebūtu jāpazūd zem galda pa visam, nolēmām iegriezt vienu atvadu danci un beigt savu misiju.
Neviena skatuve Bufikam nav par šauru
Tomēr misijai vēl nebija lemts beigties. Palaidis pāris skrūvītes vaļīgāk, mūsu kolektīva prezidents devās uzaicināt valsts prezidentu uz kopbildi, ko viņš, visiem par lielu pārsteigumu, neatteica.
Divi prezidenti dailes lokā
Tagad gan mums, prezidenta skartiem, misija bija galā un ceļš veda uz septiņiem soļiem skatuves gaisa.
17.oktobra siltajā dienā mums koncerts Limbažos, nosaukums pavisam neko neatgādinošs: “7 soļi skatuves gaisa”. Braucam ciemos pie TDA Katvari.
Jau dodoties Limbažu virzienā ar autobusu, priecājamies par:
Lindu, kas ir laicīgi atnākusi īstajā vietā;
Aiju, kas jau plkst.14.00 gaida autobusu Tallinas ielas pieturā (rodas jociņš par to, ka mūsu autobuss katrā pieturā apstāsies tieši plkst.14.00);
Vismaz 2 vietām katram dejotājam (vienlaicīgi piktojamies par tiem, kuru dēļ nav acīmredzama iemesla sasēsties stipri draudzīgāk :) );
Elīnas stāstu par vakardienas pasākumu “Sējējs 2015”;
Skolotāju, kurai rodas ideja par mūsu vizītkarti Limbažu balles daļai (pirms tam gan mēs paši apspriedām vairākas īpaši radoši atraktīvas idejas, kas izrādījās dzīvē diezgan nerealizējamas. Pat Purvišķis neiztur un aktuāla kļūst atbilžu meklēšana uz diviem mūžīgajiem jautājumiem – kāds ir budžets un cik tālu drīkst iet? Loģika vienkārša – jo mazāks budžets, jo tālāk tiksi…).
Ierodoties Limbažos pamanām, ka no mūsu prasībām pēc vakardienas pasākuma “Sējējs 2015” gandrīz precīzi ir izpildītas tieši divas – mūs sagaida ar uzrakstu Daiļie un uzkodām ir pieejami ābolīši. :)
Kaut gan Limbažos ieradāmies ļoti laicīgi, tomēr kopbilde pirms koncerta ir diezgan sasteigta. Piedalās paši daiļākie un nesteidzīgākie (tie, kas vēl nav paspējuši aiziet uz skatuvi, jo jādejo koncerta 2.deja). Īpaši daiļi šovakar ir Purvišķis un Pēteris – tās ūsas, tās ūsas es aizmirst nespēšu! :)
Koncertā dejojām “Gostus”, “Vai domāji, vai cerēji” (te Jupis beidzot gribēja sajusties kā solists un aizrāvās ar kamaniņu kaldināšanu, kamēr pārējie puiši jau pārliecinoši veica jāšanas kustību. Par to Jupim pat tiek kompliments no kaimiņu kolektīva :)) un “Zaļi mežeņi”, kurā galvenais – kā visur paspēt saglabājot latgalisko azartu un dejisko daili.
Pēc koncerta ballīte Jauniešu centrā ir izteikti jauniešu stilā. Dejas Bermudu Divstūra un Charli XCX pavadījumā. Maziņais strauji noveco… Bet mēs ballējam, neguļam!!! Līdz priekšnesumam izturam!!!
Vairāki kolektīvi ir īpaši gatavojušies priekšnesumam. Piemēram, “Bramaņi” aizrauj ar rokenrolu, “Metieniņš” laikam sen nav ēdis, tāpēc viņiem Vēderiņš Burkšķ, bet “Zīle” visus aicina ievērot tikumību latviešu tautas dejās. Savukārt mēs tagad jebkuram dejotājam vai nedejotājam, vai vienkārši gribētājam spējam iemācīt “Spriguļus” – galvenais ir efektīva iemācītā apstiprināšana.
Uz ballēšanās beigām arī mūzika kļūst baudāmāka un dejojamāka :) . Toties atpakaļceļā autobusā līdz pašai Rīgai jau pilnībā baudām klasiskāku repertuāru Pētera un daiļo balsu izpildījumā.
Mums ar pulciņa biedriem ir tāda tradīcija – katru gadu oktobra pirmajā sestdienā saģērbjamies par visskaistākajiem un TDA “Dardedze” uzdevumā braucam iekarot kādu Latvijas pilsētu.
Čiepjam tenisa bumbiņas
“Daiļrades Zelta” trešā piedalīšanās reize “Greizajā kompasā” bija tikpat lieliska kā abas iepriekšējās. Nē, kur nu! Vēl lieliskāka! Sabojājot intrigu un atklājot rezultātu jau apraksta sākumā, jāsecina – ņemot vērā uzlabošanās tendenci, vēl 14 gadi un mums būs pirmā vieta! :) Bet, tas jau nav galvenais. Galvenais ir piedalīties. Un vēl – jau otro gadu un šoreiz – kopā ar mūsu “Daiļrades” jauniešiem – tikām atzīti par vislabāk tērptajiem laupītājiem Bauskā. Ha, tas jau arī vēl nav viss! Arī mūsu bandas kapteinis Maziņais tika atzīts par vislabāko komandas kapteini un dabūja balvu, ar kuru varēs tapt vēl daiļāks. Lepojamies ar savu vislabāko kapteini!
Dodamies iekarot Bauskas pili
Šogad “Greizā kompasa” (turpmāk tekstā – GK) tēma bija “Zagļi pret laupītājiem” ar orientēšanās epicentru Bauskā. Šķiet, ka ikviens no mums vismaz reizi nodomāja, ka apbrīno “Dardedzes” uzņēmību, apņēmību, aizrautību un spēju uzburt absolūti lielisku tāda apmēra pasākumu. Darbs bija ieguldīts mežonīgs un jāatzīst – viņi arī nestāv uz vietas – pasākuma organizācija ir sasniegusi nebijušus augstumus. Vairs nekādu rindu pie kontrolpunktiem, operatīvi un zinoši (un ārkārtīgi objektīvi, bet atbilstoši motivējami) punktu koordinatori, aizraujoši uzdevumi, kas mums pašiem par pārsteigumu atklāja mūsu spējas – gan izpildīt prasīto, gan sadarboties vienotā komandā precīzi kā tādam Šveices pulksteņa mehānismam.
Izsmējāmies ne pa jokam. Visu 7 stundu garumā, kuru laikā nostaigājām 16 kilometrus zigzagā pa Bauskas nozīmīgākajām vietām, bija maksimāla jautrība. Par to rūpējās ikviens – arī Skolotāja, kura dikti nocīnījās, ar līganām gurnu kustībām mēģinot iedabūt glāzē olu. Arī cepuma nodabūšana no pieres mutē bija varenjautrs pasākums – te tas krita par ātru, te nevarēja dabūt nost. Un kāds ir vislabākais veids, lai cepums nenokristu par ātru? Jā, saslapinot to un pielīmējot pie pieres. Vienīgi tā uzreiz pārejam uz otro grūtību pakāpi, jo pielīmētais cepums nepavisam negrib atlīmēties un doties uz mērķi.
Tā mēs visi kopā vācām tenisa bumbiņas no laukuma, cēlām Lego torņus, dejojām “Kurzemi” Bauskas estrādē, sējām mezglus, laistījāmies ar upes ūdeni, 30 sekunžu laikā atcerējāmies un pēc tam pierakstījām 37 zīmes, sākot ar nikniem suņiem līdz dažādu pilsētu ģerboņiem, vārījāmies kā putras katls, taustījām un minējām sataustītos priekšmetus Bauskas pilī, Ivariņš aizsietām acīm uzkāpa pa trepēm un arī nokāpa lejā, visiem kopā trepes turot, utt. Jo kopā mēs esam spēks un daile!
Komanda ar labākajiem tērpiem
Vakarā ballē gan bijām drusku saguruši, bandas kapteinis Maziņais dāmas gaidīja jau kopš balles oficiālā sākuma. Bet, kamēr dāmas pieņēma vannu, kamēr sapucējās, pāris stundas pagāja. Šoreiz ballēšanās līdz rīta gaismai bija tikai Saņķika un Evitas rokās – viņas godam turēja mūsu izslavētās ballēšanās ieradumu karogu, jo daudziem no mums nākamajā dienā bija jādanco Mazās Ģildes 70 gadu jubilejas koncertā. Bet, tas jau ir pavisam cits stāsts.
Tiekamies jau pēc gada kādā citā pilsētā, pildot citus, ne mazāk aizraujošus uzdevumus! Paldies bandai, kapteinim, Dardedzei un konkurentiem, kā arī viesmīlīgajai Zemgales pilsētai Bauskai!
Ej, nešaubies, ceļš labi sācies,
No tevis dzīve prasīs daudz.
Ej, mūžu dzīvo, mūžu mācies,
Un visu, visu laiku audz.
Prezidenta pilnvaru nodošanas procedūra
Daiļrades zelts demokrātiskā procedūrā ir ieguvis jaunu kolektīva prezidentu. Līdzšinējā prezidente Anda Dreiblate savas pilnvaras ir nodevusi Pēterim Beķerim.
Nu, nevarētu teikt – “paveicās”, drīzāk ar lepnumu jāapliecina, ka ar savu izcīnīto augstāko pakāpi deju skatē godam nopelnījām iespēju dejot pirmajās rindās vidējās paaudzes kolektīvu deju svētkos Jelgavā šā gada jūnija sākumā.
… galvenais iemesls piedalīties šajos svētkos ir tak tā dzīvošana (–ās) pa skolām…
Svētku koncertā “Dievs man deva maizes zemi”, kas notika Zemgales olimpiskā centra stadionā, piedalījāmies kuplā skaitā un dejojām sešas dejas. Nu, tas viss tā – skaisti jau, romantiski un sirdi sildoši… BET galvenais iemesls piedalīties šajos svētkos ir tak tā dzīvošana (–ās) pa skolām, kas mums kā Rīgas kolektīvam liegta lielajos Deju svētkos. Te nu beidzot varējām baudīt īsto deju svētku gaisotni, apmetoties Jelgavas 6.vidusskolas pašā labākajā guļamzonā – sporta zālē. Tiesa gan neizprotamā kārtā daži biedri bija izvēlējušies citas naktsmājas, bet, citējot pavārmākslas klasiķi, jājautā – kas gan var būt labāks par šo?
Saules iepriecinātie
Pēc mēģinājumā pavadītas saulainas sestdienas vakarpusē sekoja svētku dalībnieku ballīte ar dzīvo mūziku “Krauja Band” izpildījumā un dančiem. (Kā izsenis zināms – dažādu svētku organizatori dejotājiem visas ballītes liek izturēt tieši pirms atbildīgajiem un lielajiem koncertiem, lai tādējādi atkal un atkal visiem Latvijas un arī ārvalstu skatītājiem uzsvērtu mūsu pašdarbības mākslinieku lielo gribasspēku, talantu, fenomenālās darbaspējas. Jūs taču redzējāt, cik profesionāli noslīpēts, augstākajiem kvalitātes standartiem atbilstošs un skaists bija koncerts arī pēc noballētas nakts?!) Kā jau mūsu kolektīvam ierasts, ballīte bija stipri par īsu, tāpēc saviesīgais pasākums turpinājās turpat pie skolas uz trepītēm. Un labi, ka tā, jo tieši šai gaišajā jūnija naktī veidojās pirmie aizmetņi kolektīva nākamā prezidenta ievēlēšanai. (Informācijai – mūsu tagadējā prezidente un kolektīva pārstāve Zemes virsū Anda uz kādu laiku dodas patīkami satraucošā piedzīvojumā, kas viņu varētu pamatoti atraut no līdzšinējo pienākumu pildīšanas.) Ja mūsu trepīšu sarunas Jelgavā par priekšvēlēšanu kampaņu vēl tā īsti nenosauksi, tad vismaz par debatēm gan. Un debates bija ļoti spraigas! Visnotaļ nopietni šim jautājumam pievērsās Olafs, Jupis, Pēteris, paši arī izskanot ierosināto prezidenta kandidātu vidū. Vēlēšanas gaidāmas nākamās deju sezonas sākumā rudenī, tāpēc vasaru nāksies pavadīt, pamatīgi lauzot galvu, jo labu kandidātu mums kolektīvā daudz.
Svētdien, pēc skolas tipa brokastīm turpat vidusskolas ēdnīcā, daļa kolektīva biedru devās uz stadionu izdejot pirmās dejas, kamēr citi laiku izmantoja vainagu pīšanai vai saldam miegam. Līdz vakarpusei, kad tuvojās koncerts, bijām jau ierastajā možajā un sportiskajā formā, ka nebija nekādas vajadzības pēc iepriekšējās sarunās pieminētiem palīglīdzekļiem, lai slēptu mūsu uzdzīves skartās sejas. Starp citu, šai koncertā meitenes iemēģināja un ar pirmajiem sviedriem iesvētīja mūsu jaunos, skaistos lībiešu brunčus.
Gunita dailes lokā
Vēl vieni deju svētki nodejoti! Mūsu skolotājai uzdāvināja maizes klaipu. Bet redzējām, ka viena cita kolektīva vadītājam – konjaku. Tā arī netikām gudri, pēc kādiem kritērijiem tur tās dāvanas dalīja – pēc sejas, novada, tautas tērpa, deju izpildījuma… ? It kā jau koncerta moto – “Dievs man deva maizes zemi”, bet nu gan jau Dievs pats labāk zina, kurš ko vairāk pelnījis. Rūgtums par to gan nekāds mums nav palicis, tieši pretēji – tas taču bija tik priecīgs un atmiņā paliekošs piedzīvojums!
