Ir pusdesmit no rīta. Saule spīd spoži. Jaušams, ka tūlīt tā sāks cepināt nežēlīgi.
Kurš izdomāja, ka jādejo desmitos no rīta!?
Skolotājai tomēr maiga sirds un plānotais ziemas apģērbs puišiem pirmajā dejā tiek atcelts.
Kad saule spiež pie dēļiem, bet sirds tiecas tālumā…
Jādejo dīvaina piecu māju ciematā visu piecu māju ielokā.
Nepamet sajūta, ka lietu bīdītājiem bijusi viena doma prātā – “Jūs, jaunburžuji, vakarā uz lielo koncertu tāpat neatnāksiet, tāpēc mēs atbrauksim no rīta pie jums un sabojāsim jūsu brokastis!”
Uzstāšanās laikā no mūzikas dīdītāja/pieteicēja uzzinām, ka visi pieci kolektīvi ir izcilākie, dižākie un leģendārākie Latvijā.
Kur jūs esat, mani nātru pļāvēji?
Kad koncerts nodancots, Jupis ražo jauno dalībnieku copējamās bildes.
Piņķos pie vietējā okeāna uzslejam telti un iekārtojam interjeru senču stilā. Laiskums pārņem miesu un prāts vairāk nesas uz peldi ne stafetēm.
Ugunsdzēsēju stafetei tek deleģēti naskākie vīri – Raibais, Aldis un Helmuts. Viņi nocīnījās godam.
Tad pumpē, vecīt, žigli vien…
Kādā pauzē starp mēģinājumiem kaislā mīlas pret pulciņu uzplūdā Purvišķa kungs visus sacienā ar saldējumu “Pols” uz kociņa.
Viņš arī ir galvenais inženieris un dzinējspēks puišu intermēdijas pļaujmašīnu “Šmiga” ražotnē.
Pļaujmašīnu “Šmiga” pirmā izvešana tautās
Vakars klāt un sezonas pēdējais koncerts tiek nodejots tik pacilātā noskaņojumā, ka prieks ir i pašam, i Sašam.
Meitas iejūtas savās vasaras noskaņās
Ballītē jautrība mutuļo līdz pat trijiem no rīta, bet tik ļoti gaidītais lietus tā arī ir aizgājis secen.
9.aprīlī saulīte rotājās pa zemes virsu, pirmie pavasara tauriņi pūderēja spārniņus un savukārt mēs āvām kājas, lai dotos pie Zemgaļiem izdejot “Jelgavas stāstus”.
Pēc lielās gatavošanās un dejošanas skatē un Daiļrades jubilejas koncertos daži dejotāji vēl nebija atgriezušies ierindā, tāpēc dublieriem mēģinājumā nācās piedomāt pie pareizo soļu un virzienu izvēles. Savukārt Maziņā atgriešanās kolektīva bija dejiski nemanāma toties kulināri pilnvērtīga, jo jau no paša rīta visi tika cienāti ar solījumiem par tradicionālo vakara ballītes rasolu.
Ne tikai meitenes visur iet pa divi…
Gatavojoties pirmajai koncerta dejai tika atklāts, ka pie zāles durvīm rūpīgi izvietoti četri dāmu velosipēdi – acīmredzot kafejnīcas meitenes arī bija novērtējušas dienas mīlīgo dabu. Savukārt mūsu galvās radās jauna versija Jāņu nakts horeogrāfijai – kamēr puiši kā ozoli stāv skatuves centrā un gaida negaisu, Kača ar velosipēdu braukā ozolam apkārt un meklē paslēptuvi no lietus. Savukārt lielā ugunskura ainā Bufiks trako skrējienu veic vellapēda mugurā.
Puķīte pa dambi – staro visi
Pēc tik iedvesmojoša sākuma visas dejas pagāja kā vienā elpas vilcienā un iespējamās kļūdiņas soļos tika daudz kārtīgi kompensētas ar smaidiem un dejotprieku. Tā, ka pēc koncerta katrs varēja pilnīgi godīgi teikt: “Skolotāj, mēs tā centāmies!”
Zemgaļu 10 gadu jubilejas dāvanai tika sarūpēts senā tautiskā instrumenta “buteļīna” pašveidojamais modelis – pēc īpašām matemātiskām formulām egles stumbrā iekārtas šampanieša pudeles, kurās zinātnisku eksperimentu rezultātā ir jāatstāj gammu un himnu nospēlēšanai nepieciešamais šķidruma daudzums.
Buteļīna svinīgā ienešana
Vakara ballītē netrūka ne sengaidītais rasols, ne negaidītā jubilejas torte. Muzikanti lutināja ar jestri daudznacionālu mūziku, savukārt kopīgajā spēlē divas komandas cīnījās par veiksmīgākā avīžpapīra apakšveļas dizainera titulu. Līdz “Kūsiņa” veļas modeļiem vēl mazliet ir jāizaug, taču kopējais meistarības līmenis bija tik līdzīgs, ka pirmo vietu piešķīra ar vienas bērna balstiņas palīdzību.
Bet kur tad aprīļa pilieni? Kā jau parasti – pa kādam pilienam katrā no mums!
Kas var zvaigznes izskaitīt, Jūras zvirgzdus izlasīt? Kas var dziesmas izdziedāt, Kas valodas izrunāt?
Kas var izstāstīt Daiļrades 25 gadu jubilejas koncertu? Brīžus, kad kopā ar mīļoto saujā sargā līvu uguni, kopā ar cielaviņu izstaigā visus Latvijas novadus, krustami dejami esi plecu pie pleca ar savējiem, uzticies draugu rokām atgūstot pazaudēto cepuri un aptraipīto godu, lielajā ritā saplūsti ar pasauli vienā veselumā un Līgo naktī liec degt ne tikai ugunskuram, bet arī vaigiem, pēdām un sirdij.
Mirkļus, kad Laimes mātes kārtā šūpulī dus tavs pirmdzimtais, tava dziesma kā balta uguns runā ar Zemes māti, viens skatiens nobur otru un cieši piesien, prāts sajūk prātā un aiziet ar neprātu draiskoties, tēva dotais kumeļš ir dārgāks par visu elles zeltu un viena asara ir laimes vērta.
Laikam neviens nevar Daiļrades koku izstāstīt. Var tikai augt un elpot ar to kopā.
Gatavojoties “Cieši, cieši” galā koncertam Dailes teātrī, Daiļradei bija divi iesildīšanās pasākumi. Pirmais – Talsos, bet otrais – Alūksnē. Turp devāmies rīta agrumā, kad Rīgā laiks pēkšņi bija kļuvis tik auksts, ka peļķes pa nakti aizsala. Laikam gatavoja mūs braucienam uz LV ziemas aukstumu rekordu galvaspilsētu. Izbraucām tik agri, ka nepaspējām ne uztankoties, ne iesildīties, tāpēc visai nepacietīgi gaidījām pirmo pitstopu. Braucām pa Vidzemes šoseju un Milča mūs pārsteidza nesagatavotus ar jautājumu: “Vai Liepziedi jau drīz būs klāt?” Kad sapratām, kas ar to bija domāts, smieklu šaltis nebeidza beigties! Ierastie braucieni Latgales virzienā mūs bija pieradinājuši pie klasiskās pitstopa vietas Liepkalnos, bet Vidzemes šosejā diemžēl tāda piedāvājuma nav. Tāpēc stājāmies Bērzkrogā. Patīkami sasildījuši vēderus ar rīta kafiju un sirdis ar mājupceļam iepirktajiem gardumiem, devāmies tālāk pretim sniegotajiem pakalniem.
Tempļa kalns – motoru iesildīšana
Alūksne mūs sagaidīja ar prātam neaptverami modernu kultūras namu – Eiropas naudas stiprināts, vecais, mazais kultūršķūnis ir pārtapis milzu celtnē ar brīnišķīgu lielo zāli, ērtu skatuvi un aizskatuvi. Turklāt lielās zāles skatuves viena mala vienlaikus ir arī mazās zāles skatuve. Ģērbtuves bija gandrīz glaunākas, nekā Gaismaspilī, jo bija pieejama ne tikai tualete ar dušu, bet arī monitors, kurā ģērbjoties varējām vērot uz skatuves notiekošo.
Gatavojamies koncertam
Šajā leiputrijā ķērāmies pie dancošanas. Skolotāja mūs visādi motivēja, lai beidzot mēs saņemtos un Jāņu deju nodejotu līdz beigām bez redzamas paguršanas. Uzdevums bija pāris dejas pirms “Jāņiem” uzkarsēt “motoru”, ko mēs arī godam izdarījām. Tomēr mazliet citādi, nekā bija plānots.
Cītīgi gatavojamies koncertam
Padancojuši, aprēķinājām laiku, ka tieši pietiktu nelielai ekskursijai pa Alūksni. Mūsu zinošais gids Jupis izvadāja mūs pa Alūksnes ezera salām un izklaidēja ar lieliskiem stāstiem. Lūkojām visai ziemīgas ainavas ar izteiktiem sniega un ledus elementiem. Uzkāpām līdz Tempļa kalna kolonnu lapenei, uzgājām uz Saules tilta un pāri ezeram skatījām LV armijas kājnieku skolas ēkas. Drīz pēc tam zvanīja Skolotāja, kura informēja par atlikušo laiku līdz Jāņu dejas mēģinājumam. Sākām doties atpakaļ kultūras nama virzienā. Pēc kāda brīža Skolotāja zvanīja vēlreiz, lai pārliecinātos, ka mēs esam sapratuši situācijas nopietnību un ka līdz mūsu iznācienam palikušas vien 10 minūtes. Un tad mēs uzzinājām, ko dara kājnieki. Viņi skrien. Metāmies auļos, koka tiltam rībot, ledum zem kājām švīkstot, bet kultūras namam tuvojoties samērā lēni. Tā bija mūsu līdz šim nopietnākā aerobā iesildīšanās pirms mēģinājuma. Jāatzīst, ka tas tiešām palīdzēja. Gan paspēt uz mēģinājumu, gan veiksmīgi nodejot.
Domīgi gatavojamies koncertam
Vakarā koncerts bija skaists, tika atzīts, ka visi esot dejojuši godam un ne par vienu nav bijis kauns. Par to mēs dabūjām no alūksniešiem pērienu ar pūpoliem (jo nākamā diena bija Pūpolsvētdiena) un kliņģeri.Meditatīvi gatavojamies koncertam
Ātri sapakojušies, iekāpām autobusā, kurā šoferītis nebija atkodis, kā uz aizmuguri padot siltumu. Tāpēc bija auksti, bet es tomēr pamanījos aizmigt, kamēr citi biedri dziedāja un lietoja sirdi sildošus dzērienus. Meklējot Liepziedus, arī atpakaļceļā piestājām Bērzkroga Statoilā. Izrādījās, ka esam īstajā laikā, jo bija jāpagaida tikai 10 minūtes, līdz beidzās stundu ilgais pārtraukums. Ārā bija šīs ziemas aukstākā nakts un sala pamatīgi. Pēc visu Statoilā pieejamo atrakciju apmeklēšanas mēs tikām pie jauniem foršiem ceļa biedriem – Vilka mašīna bija dabūjusi kaut kādu grabekli motorā (nevis stirnu) un tā gribēja palikt Vidzemes Liepziedos.
Aizrautīgi gatavojamies koncertam
Un vēl bija tāds priecīgs moments, ka šoferis bija atradis to kloķi, ar kuru padod siltumu arī autobusa salonā. Tālākais ceļš līdz Rīgai jau bija pārpārēm priecīgs, ko apliecināja dzīvā dziedājuma pārsteiguma tonalitātes un drīza pārslēgšanās uz jūtūbes piedāvājuma klausīšanos.
Lielais fināls
Rīgā turpināja būt stipri zem nulles, bet, ņemot vērā mūsu kolektīva vidējos grādus, izkāpjot no autobusa, mēs nenosalām.
Tieši Valentīna dienas gaidās kāpām lielajā autobusā un devāmies uz tālo Līvānu zemi, lai sadancotos ar cietiem vidējiem un ne tik vidējiem deju kolektīviem. Ceļu no Rīgas bija mērojuši arī “Greizā kompasa” nenogurstošie rīkotāji – Dardedze.
Līvāni sagaidīja ar nīgru saulīti un ziemīgi nemīlīgu vēju, taču kultūras nams mīļi vēra savas durvis un lustīgā sadancošanās bija gan koncertā, gan svinīgās balles daļā. Jo īpašu deju triecienvilni nācās izturēt konkursa dalībniekiem, kuriem vajadzēja demonstrēt savu spēju izvirpināt teju duci visdažādāko deju soļu, turklāt ar akcentu uz īpašu enerģiskumu un sirdspukstu kāpinājumu. Toties uzvarētājs balvā saņēma veselu bundžiņu enerģijas dzēriena, lai balli spētu turpināt uz vēl augstāka viļņa.
Daiļrades dāmām straujākiem sirdspukstiem puiši tika sarūpējuši saldi-rūgto grēku – izkausētas šokolādes spannīti. Tik kārdinošā šokolādes masāža gan šoreiz izpalika, taču tā vietā uz sirsniņu iesmiņiem varēja spraust kārumus un pašrocīgi veidot šokolādīgus našķus.
Un ja vēl ar to bija par maz, tad īpaši sirsnīgai noskaņai meitenes tika cienātas ar sirsniņas formas gaļas galerta maizītēm, kam Jupis īpaši sirsnīgi bija piešāvis krievu sinepes.
Mājupceļš krietni vien iestiepās svētā Valentīna dienā un daudzi uz Orfeja valstību devās ar maigi pakusušām sirdīm.
Bija tāds gadījums… Sniegainā janvāra dienā braucām uz Tukumu. Varētu domāt, ka pēc smukuma, bet – nekā! Smukuma mums netrūkst, tāpēc braucām ciemos pie TDA un VPDK “Svīta” padejot. Jo plaši pazīstamais daiļradietis Gatis Konrads tur šeptējas un māca jauniešiem deju soļus.
Smukums kopā ar mums
Tikām uzņemti kā pasaulsslaveni mākslinieki – ar atsevišķu, plašu ģērbtuvi, kafiju, tēju un ūdeni aizskatuvē (pat ar citroniņu).
Maza levitācijas paraugstunda
Parādījām, ko mākam, paskatījāmies, ko citi prot, paballējāmies un vēl viens koncerts ar siltām atmiņām mūsu dārgumu pūra lādē noglabāts.
17.oktobra siltajā dienā mums koncerts Limbažos, nosaukums pavisam neko neatgādinošs: “7 soļi skatuves gaisa”. Braucam ciemos pie TDA Katvari.
Jau dodoties Limbažu virzienā ar autobusu, priecājamies par:
Lindu, kas ir laicīgi atnākusi īstajā vietā;
Aiju, kas jau plkst.14.00 gaida autobusu Tallinas ielas pieturā (rodas jociņš par to, ka mūsu autobuss katrā pieturā apstāsies tieši plkst.14.00);
Vismaz 2 vietām katram dejotājam (vienlaicīgi piktojamies par tiem, kuru dēļ nav acīmredzama iemesla sasēsties stipri draudzīgāk :) );
Elīnas stāstu par vakardienas pasākumu “Sējējs 2015”;
Skolotāju, kurai rodas ideja par mūsu vizītkarti Limbažu balles daļai (pirms tam gan mēs paši apspriedām vairākas īpaši radoši atraktīvas idejas, kas izrādījās dzīvē diezgan nerealizējamas. Pat Purvišķis neiztur un aktuāla kļūst atbilžu meklēšana uz diviem mūžīgajiem jautājumiem – kāds ir budžets un cik tālu drīkst iet? Loģika vienkārša – jo mazāks budžets, jo tālāk tiksi…).
Ierodoties Limbažos pamanām, ka no mūsu prasībām pēc vakardienas pasākuma “Sējējs 2015” gandrīz precīzi ir izpildītas tieši divas – mūs sagaida ar uzrakstu Daiļie un uzkodām ir pieejami ābolīši. :)
Kaut gan Limbažos ieradāmies ļoti laicīgi, tomēr kopbilde pirms koncerta ir diezgan sasteigta. Piedalās paši daiļākie un nesteidzīgākie (tie, kas vēl nav paspējuši aiziet uz skatuvi, jo jādejo koncerta 2.deja). Īpaši daiļi šovakar ir Purvišķis un Pēteris – tās ūsas, tās ūsas es aizmirst nespēšu! :)
Koncertā dejojām “Gostus”, “Vai domāji, vai cerēji” (te Jupis beidzot gribēja sajusties kā solists un aizrāvās ar kamaniņu kaldināšanu, kamēr pārējie puiši jau pārliecinoši veica jāšanas kustību. Par to Jupim pat tiek kompliments no kaimiņu kolektīva :)) un “Zaļi mežeņi”, kurā galvenais – kā visur paspēt saglabājot latgalisko azartu un dejisko daili.
Pēc koncerta ballīte Jauniešu centrā ir izteikti jauniešu stilā. Dejas Bermudu Divstūra un Charli XCX pavadījumā. Maziņais strauji noveco… Bet mēs ballējam, neguļam!!! Līdz priekšnesumam izturam!!!
Vairāki kolektīvi ir īpaši gatavojušies priekšnesumam. Piemēram, “Bramaņi” aizrauj ar rokenrolu, “Metieniņš” laikam sen nav ēdis, tāpēc viņiem Vēderiņš Burkšķ, bet “Zīle” visus aicina ievērot tikumību latviešu tautas dejās. Savukārt mēs tagad jebkuram dejotājam vai nedejotājam, vai vienkārši gribētājam spējam iemācīt “Spriguļus” – galvenais ir efektīva iemācītā apstiprināšana.
Uz ballēšanās beigām arī mūzika kļūst baudāmāka un dejojamāka :) . Toties atpakaļceļā autobusā līdz pašai Rīgai jau pilnībā baudām klasiskāku repertuāru Pētera un daiļo balsu izpildījumā.
Nu, nevarētu teikt – “paveicās”, drīzāk ar lepnumu jāapliecina, ka ar savu izcīnīto augstāko pakāpi deju skatē godam nopelnījām iespēju dejot pirmajās rindās vidējās paaudzes kolektīvu deju svētkos Jelgavā šā gada jūnija sākumā.
… galvenais iemesls piedalīties šajos svētkos ir tak tā dzīvošana (–ās) pa skolām…
Svētku koncertā “Dievs man deva maizes zemi”, kas notika Zemgales olimpiskā centra stadionā, piedalījāmies kuplā skaitā un dejojām sešas dejas. Nu, tas viss tā – skaisti jau, romantiski un sirdi sildoši… BET galvenais iemesls piedalīties šajos svētkos ir tak tā dzīvošana (–ās) pa skolām, kas mums kā Rīgas kolektīvam liegta lielajos Deju svētkos. Te nu beidzot varējām baudīt īsto deju svētku gaisotni, apmetoties Jelgavas 6.vidusskolas pašā labākajā guļamzonā – sporta zālē. Tiesa gan neizprotamā kārtā daži biedri bija izvēlējušies citas naktsmājas, bet, citējot pavārmākslas klasiķi, jājautā – kas gan var būt labāks par šo?
Saules iepriecinātie
Pēc mēģinājumā pavadītas saulainas sestdienas vakarpusē sekoja svētku dalībnieku ballīte ar dzīvo mūziku “Krauja Band” izpildījumā un dančiem. (Kā izsenis zināms – dažādu svētku organizatori dejotājiem visas ballītes liek izturēt tieši pirms atbildīgajiem un lielajiem koncertiem, lai tādējādi atkal un atkal visiem Latvijas un arī ārvalstu skatītājiem uzsvērtu mūsu pašdarbības mākslinieku lielo gribasspēku, talantu, fenomenālās darbaspējas. Jūs taču redzējāt, cik profesionāli noslīpēts, augstākajiem kvalitātes standartiem atbilstošs un skaists bija koncerts arī pēc noballētas nakts?!) Kā jau mūsu kolektīvam ierasts, ballīte bija stipri par īsu, tāpēc saviesīgais pasākums turpinājās turpat pie skolas uz trepītēm. Un labi, ka tā, jo tieši šai gaišajā jūnija naktī veidojās pirmie aizmetņi kolektīva nākamā prezidenta ievēlēšanai. (Informācijai – mūsu tagadējā prezidente un kolektīva pārstāve Zemes virsū Anda uz kādu laiku dodas patīkami satraucošā piedzīvojumā, kas viņu varētu pamatoti atraut no līdzšinējo pienākumu pildīšanas.) Ja mūsu trepīšu sarunas Jelgavā par priekšvēlēšanu kampaņu vēl tā īsti nenosauksi, tad vismaz par debatēm gan. Un debates bija ļoti spraigas! Visnotaļ nopietni šim jautājumam pievērsās Olafs, Jupis, Pēteris, paši arī izskanot ierosināto prezidenta kandidātu vidū. Vēlēšanas gaidāmas nākamās deju sezonas sākumā rudenī, tāpēc vasaru nāksies pavadīt, pamatīgi lauzot galvu, jo labu kandidātu mums kolektīvā daudz.
Svētdien, pēc skolas tipa brokastīm turpat vidusskolas ēdnīcā, daļa kolektīva biedru devās uz stadionu izdejot pirmās dejas, kamēr citi laiku izmantoja vainagu pīšanai vai saldam miegam. Līdz vakarpusei, kad tuvojās koncerts, bijām jau ierastajā možajā un sportiskajā formā, ka nebija nekādas vajadzības pēc iepriekšējās sarunās pieminētiem palīglīdzekļiem, lai slēptu mūsu uzdzīves skartās sejas. Starp citu, šai koncertā meitenes iemēģināja un ar pirmajiem sviedriem iesvētīja mūsu jaunos, skaistos lībiešu brunčus.
Gunita dailes lokā
Vēl vieni deju svētki nodejoti! Mūsu skolotājai uzdāvināja maizes klaipu. Bet redzējām, ka viena cita kolektīva vadītājam – konjaku. Tā arī netikām gudri, pēc kādiem kritērijiem tur tās dāvanas dalīja – pēc sejas, novada, tautas tērpa, deju izpildījuma… ? It kā jau koncerta moto – “Dievs man deva maizes zemi”, bet nu gan jau Dievs pats labāk zina, kurš ko vairāk pelnījis. Rūgtums par to gan nekāds mums nav palicis, tieši pretēji – tas taču bija tik priecīgs un atmiņā paliekošs piedzīvojums!
23. maija pēcpusdiena bija eksāmens mūsu kolektīva potenciālam iekļauties mazizmēra deju laukumos, ar ko mēs visnotaļ, ja ne kā citādi, tad vismaz – jautri -tikām galā.
Proti, VPDK “Bānītis”, pēc kaislīgām peripetijām ar kultūras nama “Rītausma” pēkšņo plānu maiņu, savu 5 gadu jubilejas koncertu bija pārcēlis uz Rīgas Valsts tehnikuma Dzelzceļnieku nodaļas aktu zāli. Kur vēl piemērotāka vieta jubilāram ar tik dzelzceļniecisku nosaukumu?! Nenoliedzami, mūsu dejotāju sirdi sildīja nostalģiskas atmiņas par dalību pirmajā “Bānīša” jubilejas koncertā šajā pat vietā, taču tās līdzi nesa arī skaudru atskārsmi par neaizmirstamajiem skatuves izmēriem, kas prasa spēju no vērienīga apmēra klejotāju cilts zibenīgi kļūt par kompaktklases pulciņu.
Tagad astoņu pāru dejas varam kaut tramvajā izdejot!
Vairāk vai mazāk, ar atsevišķām sadursmēm, kādu saķeršanos, aizāķēšanos, spraukšanos un izlīšanu, diezgan cienījami (tādam kolektīvam ar plašu vērienu kā mēs) tikām galā ar praktiski neiespējamo misiju.Tagad astoņu pāru dejas varam kaut tramvajā izdejot!
“Zaļi mežeņi”, “Vai domāji, vai cerēji” un “Ai, tēvu zeme” bija mūsu trumpja kārtis šai koncertā. Noskaņojums – akrobātiski filozofisks: dažs kādu nogājienu izspēlēja ar atraktīvu iešļūcienu kulisēs špagatā, cits apcerīgi aizdomājies izvirpuļoja uz skatuves neparedzētā laikā. Ar to arī uzturam savu dzīvesprieku, jo kuru tad nu pārsteigsim ar savu augsto profesionālismu un perfekto sniegumu!?
Disnejlendas komanda pilnā sastāvā
Vakara ballītē ar tēmu “Sapnis vasaras naktī” izspēlējām jau dejotāju senču senčiem zināmo slaveno fabulu par deju svētku mēģinājuma starplaikā iemigušajiem dejotājiem, kas sapnī visi kā viens redz Gunti Veitu (nu ko gan citu?) un grupu “Credo” izpildam hitu “Disnejlenda” “Mikrofona” aptaujas noslēguma koncertā 1984. gadā ar visiem tam piederošajiem elementiem – galvu noglaudošo Mikimausi, staPu, kurš noklepojas, raganu, kas bērniem miegu jauc, un citiem, kas kaktos kliedz un kauc.
Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko. Apmēram tā, citējot latviešu tautas pasakas, var aprakstīt izjūtas nelielā daļā kolektīva dejotāju 28. martā Jelgavā notikušajā koncertā “Zemgaļi un draugi. Mana Jelgava”.
Vieglais uzlidojums
Proti, nelielu satraukumu nācās piedzīvot tām vairākām meitenēm, kas, aizvietojot citas kolēģes, bija stājušās “Vai domāji, vai cerēji” dejotāju rindās pēc dejas noprovēšanas vien divos mēģinājumos.
Sārabumbals
Tiesa, mierīgāku sirdi nodejojām “Sārabumbalu” un “Diždeju”, finālā citiem kolektīviem pievienojoties ar “Rotā, meitiņ, uguņa plostu”.
Smaidam un lecam
Vēl, runājot par dejām minētajā vakarā, īpaši jāatzīmē, ka nevienu vienaldzīgu neatstāja Lindas deja ap “stieni” ballītē pēc koncerta.
