23. maija pēcpusdiena bija eksāmens mūsu kolektīva potenciālam iekļauties mazizmēra deju laukumos, ar ko mēs visnotaļ, ja ne kā citādi, tad vismaz – jautri -tikām galā.

Proti, VPDK “Bānītis”, pēc kaislīgām peripetijām ar kultūras nama “Rītausma” pēkšņo plānu maiņu, savu 5 gadu jubilejas koncertu bija pārcēlis uz Rīgas Valsts tehnikuma Dzelzceļnieku nodaļas aktu zāli. Kur vēl piemērotāka vieta jubilāram ar tik dzelzceļniecisku nosaukumu?! Nenoliedzami, mūsu dejotāju sirdi sildīja nostalģiskas atmiņas par dalību pirmajā “Bānīša” jubilejas koncertā šajā pat vietā, taču tās līdzi nesa arī skaudru atskārsmi par neaizmirstamajiem skatuves izmēriem, kas prasa spēju no vērienīga apmēra klejotāju cilts zibenīgi kļūt par kompaktklases pulciņu.

Tagad astoņu pāru dejas varam kaut tramvajā izdejot!

Vairāk vai mazāk, ar atsevišķām sadursmēm, kādu saķeršanos, aizāķēšanos, spraukšanos un izlīšanu, diezgan cienījami (tādam kolektīvam ar plašu vērienu kā mēs) tikām galā ar praktiski neiespējamo misiju.Tagad astoņu pāru dejas varam kaut tramvajā izdejot!

“Zaļi mežeņi”, “Vai domāji, vai cerēji” un “Ai, tēvu zeme” bija mūsu trumpja kārtis šai koncertā. Noskaņojums – akrobātiski filozofisks: dažs kādu nogājienu izspēlēja ar atraktīvu iešļūcienu kulisēs špagatā, cits apcerīgi aizdomājies izvirpuļoja uz skatuves neparedzētā laikā. Ar to arī uzturam savu dzīvesprieku, jo kuru tad nu pārsteigsim ar savu augsto profesionālismu un perfekto sniegumu!?

Vakara ballītē ar tēmu “Sapnis vasaras naktī” izspēlējām jau dejotāju senču senčiem zināmo slaveno fabulu par deju svētku mēģinājuma starplaikā iemigušajiem dejotājiem, kas sapnī visi kā viens redz Gunti Veitu (nu ko gan citu?) un grupu “Credo” izpildam hitu “Disnejlenda” “Mikrofona” aptaujas noslēguma koncertā 1984. gadā ar visiem tam piederošajiem elementiem – galvu noglaudošo Mikimausi, staPu, kurš noklepojas, raganu, kas bērniem miegu jauc, un citiem, kas kaktos kliedz un kauc.

Elīna B.