Nu, nevarētu teikt – “paveicās”, drīzāk ar lepnumu jāapliecina, ka ar savu izcīnīto augstāko pakāpi deju skatē godam nopelnījām iespēju dejot pirmajās rindās vidējās paaudzes kolektīvu deju svētkos Jelgavā šā gada jūnija sākumā.
… galvenais iemesls piedalīties šajos svētkos ir tak tā dzīvošana (–ās) pa skolām…
Svētku koncertā “Dievs man deva maizes zemi”, kas notika Zemgales olimpiskā centra stadionā, piedalījāmies kuplā skaitā un dejojām sešas dejas. Nu, tas viss tā – skaisti jau, romantiski un sirdi sildoši… BET galvenais iemesls piedalīties šajos svētkos ir tak tā dzīvošana (–ās) pa skolām, kas mums kā Rīgas kolektīvam liegta lielajos Deju svētkos. Te nu beidzot varējām baudīt īsto deju svētku gaisotni, apmetoties Jelgavas 6.vidusskolas pašā labākajā guļamzonā – sporta zālē. Tiesa gan neizprotamā kārtā daži biedri bija izvēlējušies citas naktsmājas, bet, citējot pavārmākslas klasiķi, jājautā – kas gan var būt labāks par šo?
Pēc mēģinājumā pavadītas saulainas sestdienas vakarpusē sekoja svētku dalībnieku ballīte ar dzīvo mūziku “Krauja Band” izpildījumā un dančiem. (Kā izsenis zināms – dažādu svētku organizatori dejotājiem visas ballītes liek izturēt tieši pirms atbildīgajiem un lielajiem koncertiem, lai tādējādi atkal un atkal visiem Latvijas un arī ārvalstu skatītājiem uzsvērtu mūsu pašdarbības mākslinieku lielo gribasspēku, talantu, fenomenālās darbaspējas. Jūs taču redzējāt, cik profesionāli noslīpēts, augstākajiem kvalitātes standartiem atbilstošs un skaists bija koncerts arī pēc noballētas nakts?!) Kā jau mūsu kolektīvam ierasts, ballīte bija stipri par īsu, tāpēc saviesīgais pasākums turpinājās turpat pie skolas uz trepītēm. Un labi, ka tā, jo tieši šai gaišajā jūnija naktī veidojās pirmie aizmetņi kolektīva nākamā prezidenta ievēlēšanai. (Informācijai – mūsu tagadējā prezidente un kolektīva pārstāve Zemes virsū Anda uz kādu laiku dodas patīkami satraucošā piedzīvojumā, kas viņu varētu pamatoti atraut no līdzšinējo pienākumu pildīšanas.) Ja mūsu trepīšu sarunas Jelgavā par priekšvēlēšanu kampaņu vēl tā īsti nenosauksi, tad vismaz par debatēm gan. Un debates bija ļoti spraigas! Visnotaļ nopietni šim jautājumam pievērsās Olafs, Jupis, Pēteris, paši arī izskanot ierosināto prezidenta kandidātu vidū. Vēlēšanas gaidāmas nākamās deju sezonas sākumā rudenī, tāpēc vasaru nāksies pavadīt, pamatīgi lauzot galvu, jo labu kandidātu mums kolektīvā daudz.
Svētdien, pēc skolas tipa brokastīm turpat vidusskolas ēdnīcā, daļa kolektīva biedru devās uz stadionu izdejot pirmās dejas, kamēr citi laiku izmantoja vainagu pīšanai vai saldam miegam. Līdz vakarpusei, kad tuvojās koncerts, bijām jau ierastajā možajā un sportiskajā formā, ka nebija nekādas vajadzības pēc iepriekšējās sarunās pieminētiem palīglīdzekļiem, lai slēptu mūsu uzdzīves skartās sejas. Starp citu, šai koncertā meitenes iemēģināja un ar pirmajiem sviedriem iesvētīja mūsu jaunos, skaistos lībiešu brunčus.
Vēl vieni deju svētki nodejoti! Mūsu skolotājai uzdāvināja maizes klaipu. Bet redzējām, ka viena cita kolektīva vadītājam – konjaku. Tā arī netikām gudri, pēc kādiem kritērijiem tur tās dāvanas dalīja – pēc sejas, novada, tautas tērpa, deju izpildījuma… ? It kā jau koncerta moto – “Dievs man deva maizes zemi”, bet nu gan jau Dievs pats labāk zina, kurš ko vairāk pelnījis. Rūgtums par to gan nekāds mums nav palicis, tieši pretēji – tas taču bija tik priecīgs un atmiņā paliekošs piedzīvojums!
Teksts: Elīna B., foto: by Jupis