Kas ataust Tavu acu priekšā dzirdot “Sējējs 2015”? Man tas noteikti ir “Dinamo” ar Normundu priekšgalā. Tomēr tā izrādās ilggadīga Zempkopības ministrijas balva, ko par dažādiem sasniegumiem pasniedz labākajiem Latvijas zemniekiem. Mums, būdamiem iznesīgiem bez gala, ir iespēja pienest būtisku ieguldījumu kolektīva fondā.

Sarīkojums “Gaismas pilī” rādās būt makten svarīgs, i ministrs būs klāt, i pats valsts prezidents.

Katram tiek savs īpašais pienākums. Kam diplomus un ziedus uz skatuves pienest, kam rociņas paturēt, kam dežurēt pie VIP istabas, bet kam liftā īpašos pie ministra uz jumta kori vest.

“Raxtu Raxti” čīgā, Keišs bubina, bet mūs neviens neievēro.

Viss sākas ar laicīgu ierašanos uz mēģinājumu. Standarts nākamiem mūsu koncertiem ir nosprausts nepārprotams – ģērbtuves durvis rotā šilte “Daiļie”, iekšā glauns TV aparāts, dušas telpa smalkāka kā manās mājās, pīrādziņi un citi našķi. Tomēr mēģinājumā, šķiet, nevienam īsti vajadzīgi neesam. “Raxtu Raxti” čīgā, Keišs bubina, bet mūs neviens neievēro.

Pēc ilgāka laika kāds pievēršas arī mums. Sarīkojuma riktētāja pārbauda Maziņā iznesību pasniedzot roku pēc balvas kāpjošajām dāmām. Slēdziens skarbs – marš mazgāt rokas un rūpīgi jo rūpīgi noslaucīt. Smalkajām zemnieku dāmām viegli iesvīdušās tautu dēla rokas ģīboni uzdzīšot. Citādi mēģinājums galā un jādodas uz viesu sagaidīšanas pozīcijām.

Ne kāds nelegāli mēģināja ielauzties, nedz arī kāds, plēšot kreklu uz krūtīm, mēģināja iznest stikla dzēriena trauku.

Bufiks un Kača ir pirmā frontes līnija pie parādes durvīm. Viņi laipni norāda ceļu uz garderobi un reģistrācijas punktu. Jāatzīst, ka Kača vairākas reizes sniedza neapmaksātas konsultācijas bibliotēkas viesiem parastajiem. Pēteris un Evita pusīpašos viesus pārtvēra pie reģistrācijas un vadīja uz Ivara liftu, nokļūšanai pie ministra. Aija, bruņojusies ar iekšā laišanas čipu, pašā nomaļākajā nostūrī varonīgi sargāja VIP telpas ieeju. Lieki piebilst, ka vienīgie pāris VIPi viņu sasniedza tikai pēc pusotras stundas. Maziņajam un Elīnai bija jāuzpasē sveiciena kompota izdales istaba – neielaist personas bez ielūgumiem un neielaist personas ar glāzēm. GARLAICĪGI! Ne kāds nelegāli mēģināja ielauzties, nedz arī kāds, plēšot kreklu uz krūtīm, mēģināja iznest stikla dzēriena trauku. Tomēr, tomēr, mūsu algotāja mēģināja pārbaudīt Maziņo kā tādu puišeli, uzrodoties ne no kurienes un pēkšņi pajautājot, kā atrast labierīcības. Daudz netrūka, lai Maziņais dusmās neuzsprāgtu, tomēr viņš nosvērti sniedza nevainojami precīzu atbildi. Jāatzīst, šo informāciju Elīna viņam bija pačukstējusi pirms īsa brīža.

Pašā balvas pasniegšanas ceremonijā Maziņais izrādījās  visčaklākais, kura darba pienākumi neapsīka ne uz brīdi. Aijai un Bufikam starmešu gaisma tika tikai īsus, bet ļoti atbildīgus brīžus, kamēr pārējie varēja sevi pildīt ar pīrādziņiem.

Vakars lēnām sliecās uz izskaņu, vairs tikai daži pienākumi atlikuši: saganīt viesus uz restorānu, ierādīt viņiem vietas un parūpēties par ekskursantu grupām. Pēdējais uzdevums izrādījās visgrūtākais. Neskatoties uz to, ka personu skaits grupā bija ierobežots un pie ierašanās notika pierakstīšanās, tautiešu – koordinatoru pūles bija veltas un ekskursijās devās niknāko elkoņu īpašnieki.

Mums pašiem restorānā bija ierādīts galdiņš ar paplānu auksto zaceni, bet pēc siltā doties mums bija stingri noliegts. Par laimi mūsu galdiņa atbildīgā viesmīle bija izbijusi dancotāja, tāpēc plānais saturs dāsni sabiezēja. Kāds vīrs no ministra komandas, miedzot acis mūsu meitenēm, galdiņu apgādāja ar dzirkstošo vīnu.

Idille – jūs teiksiet? Gandrīz, teikšu es.

Fonā skanēja Latvijas starppilsētu autobusu klasika. Un tas nevainīgais jautājums, ko garām ejot nevērīgi izmeta mūsu riktētāja – “Vai jūs tiešām negribat padejot?” Kaut kā tas šķita rīkojums esam. Ar katru reizi, kad dāma tuvojās galdiņam, Bufiks slīdēja jo zemāk zem tā. Tad nu, lai viņam nebūtu jāpazūd zem galda pa visam, nolēmām iegriezt vienu atvadu danci un beigt savu misiju.

Tomēr misijai vēl nebija lemts beigties. Palaidis pāris skrūvītes vaļīgāk, mūsu kolektīva prezidents devās uzaicināt valsts prezidentu uz kopbildi, ko viņš, visiem par lielu pārsteigumu, neatteica.

Tagad gan mums, prezidenta skartiem, misija bija galā un ceļš veda uz septiņiem soļiem skatuves gaisa.

Teksts: Maziņais, foto: Fotoatelje.lv