Gatavojoties “Cieši, cieši” galā koncertam Dailes teātrī, Daiļradei bija divi iesildīšanās pasākumi. Pirmais – Talsos, bet otrais – Alūksnē. Turp devāmies rīta agrumā, kad Rīgā laiks pēkšņi bija kļuvis tik auksts, ka peļķes pa nakti aizsala. Laikam gatavoja mūs braucienam uz LV ziemas aukstumu rekordu galvaspilsētu. Izbraucām tik agri, ka nepaspējām ne uztankoties, ne iesildīties, tāpēc visai nepacietīgi gaidījām pirmo pitstopu. Braucām pa Vidzemes šoseju un Milča mūs pārsteidza nesagatavotus ar jautājumu: “Vai Liepziedi jau drīz būs klāt?” Kad sapratām, kas ar to bija domāts, smieklu šaltis nebeidza beigties! Ierastie braucieni Latgales virzienā mūs bija pieradinājuši pie klasiskās pitstopa vietas Liepkalnos, bet Vidzemes šosejā diemžēl tāda piedāvājuma nav. Tāpēc stājāmies Bērzkrogā. Patīkami sasildījuši vēderus ar rīta kafiju un sirdis ar mājupceļam iepirktajiem gardumiem, devāmies tālāk pretim sniegotajiem pakalniem.
Tempļa kalns – motoru iesildīšana
Alūksne mūs sagaidīja ar prātam neaptverami modernu kultūras namu – Eiropas naudas stiprināts, vecais, mazais kultūršķūnis ir pārtapis milzu celtnē ar brīnišķīgu lielo zāli, ērtu skatuvi un aizskatuvi. Turklāt lielās zāles skatuves viena mala vienlaikus ir arī mazās zāles skatuve. Ģērbtuves bija gandrīz glaunākas, nekā Gaismaspilī, jo bija pieejama ne tikai tualete ar dušu, bet arī monitors, kurā ģērbjoties varējām vērot uz skatuves notiekošo.
Gatavojamies koncertam
Šajā leiputrijā ķērāmies pie dancošanas. Skolotāja mūs visādi motivēja, lai beidzot mēs saņemtos un Jāņu deju nodejotu līdz beigām bez redzamas paguršanas. Uzdevums bija pāris dejas pirms “Jāņiem” uzkarsēt “motoru”, ko mēs arī godam izdarījām. Tomēr mazliet citādi, nekā bija plānots.
Cītīgi gatavojamies koncertam
Padancojuši, aprēķinājām laiku, ka tieši pietiktu nelielai ekskursijai pa Alūksni. Mūsu zinošais gids Jupis izvadāja mūs pa Alūksnes ezera salām un izklaidēja ar lieliskiem stāstiem. Lūkojām visai ziemīgas ainavas ar izteiktiem sniega un ledus elementiem. Uzkāpām līdz Tempļa kalna kolonnu lapenei, uzgājām uz Saules tilta un pāri ezeram skatījām LV armijas kājnieku skolas ēkas. Drīz pēc tam zvanīja Skolotāja, kura informēja par atlikušo laiku līdz Jāņu dejas mēģinājumam. Sākām doties atpakaļ kultūras nama virzienā. Pēc kāda brīža Skolotāja zvanīja vēlreiz, lai pārliecinātos, ka mēs esam sapratuši situācijas nopietnību un ka līdz mūsu iznācienam palikušas vien 10 minūtes. Un tad mēs uzzinājām, ko dara kājnieki. Viņi skrien. Metāmies auļos, koka tiltam rībot, ledum zem kājām švīkstot, bet kultūras namam tuvojoties samērā lēni. Tā bija mūsu līdz šim nopietnākā aerobā iesildīšanās pirms mēģinājuma. Jāatzīst, ka tas tiešām palīdzēja. Gan paspēt uz mēģinājumu, gan veiksmīgi nodejot.
Domīgi gatavojamies koncertam
Vakarā koncerts bija skaists, tika atzīts, ka visi esot dejojuši godam un ne par vienu nav bijis kauns. Par to mēs dabūjām no alūksniešiem pērienu ar pūpoliem (jo nākamā diena bija Pūpolsvētdiena) un kliņģeri.Meditatīvi gatavojamies koncertam
Ātri sapakojušies, iekāpām autobusā, kurā šoferītis nebija atkodis, kā uz aizmuguri padot siltumu. Tāpēc bija auksti, bet es tomēr pamanījos aizmigt, kamēr citi biedri dziedāja un lietoja sirdi sildošus dzērienus. Meklējot Liepziedus, arī atpakaļceļā piestājām Bērzkroga Statoilā. Izrādījās, ka esam īstajā laikā, jo bija jāpagaida tikai 10 minūtes, līdz beidzās stundu ilgais pārtraukums. Ārā bija šīs ziemas aukstākā nakts un sala pamatīgi. Pēc visu Statoilā pieejamo atrakciju apmeklēšanas mēs tikām pie jauniem foršiem ceļa biedriem – Vilka mašīna bija dabūjusi kaut kādu grabekli motorā (nevis stirnu) un tā gribēja palikt Vidzemes Liepziedos.
Aizrautīgi gatavojamies koncertam
Un vēl bija tāds priecīgs moments, ka šoferis bija atradis to kloķi, ar kuru padod siltumu arī autobusa salonā. Tālākais ceļš līdz Rīgai jau bija pārpārēm priecīgs, ko apliecināja dzīvā dziedājuma pārsteiguma tonalitātes un drīza pārslēgšanās uz jūtūbes piedāvājuma klausīšanos.
Lielais fināls
Rīgā turpināja būt stipri zem nulles, bet, ņemot vērā mūsu kolektīva vidējos grādus, izkāpjot no autobusa, mēs nenosalām.
