Ir iesākušies deju kolektīva „Daiļrades Zelts” 2016/2017 sezonas koncerti. Šis jau ir astotais gads, kad šis deju kolektīvs kāpj uz skatuves priecēt skatītājus ar savu dejotprieku. Sezona ir sākusies ar koncertu „Deja Latvijai” Preiļu kulturas namā. Koncertā piedalījās arī Latvijā pazīstami un iemīļoti vidējās paaudzes deju kolektīvi „Dancis”, „Līgo” un „Jampadracis”.
Bet sāksim no sākuma. Agrs svētdienas rīts pie LU, ierodas samiegojusies tauta, lai mērotu ceļu uz Preiļiem. Braucam vienā busā ar „Danča” dejotājiem. Izskatās, ka daudziem iepriekšējās dienas vakars ir beidzies īsi pirms izbraukšanas, bet, kas tad mums – pieredzējušiem tusētājiem – ko sūkstīties, saņemamies un ….. diezgan fiksi autobusā iestājas klusums. Vieni guļ, bet citi uzvedas īpaši klusi, lai nepamodinātu pārējos. Un tā, mierīgi čunčinot, esam beidzot pie Preiļu k/n. Ātri pārģērbjamies mēģinājumu tērpos un sākam. Ko sākam? Nu, protams, ar sasveicināšanos, apkampšanos, sabučošanos un vēl dažādām darbībām, lai izrādītu savu sajūsmu, satiekot draugus no citiem kolektīviem, jo šajā sezonā vēl neesam tikušies. Pa vidu šim tusiņam, starp citu, notiek arī mēģinājums. Ir ok, dejojam, kā varam, kolektīvu vadītāji dod vēl pēdējos vadošos norādījumus (cits skaļāk un uzstājīgāk, cits mierīgi un ar mīlestību).
Mēģinājums beidzas, ejam ieņemt ģērbtuvi, tieši – “ieņemt”, jo esam vienā ģērbtuvē ar „Jampadraci”. Kurš ātrāk – dabūs labāku vietu. Izrādās, vietas ir gandrīz pietiekoši (krēsls jādala ar vēl kādu, varbūt diviem, bet ir ok). Dejotāji pie tā jau ir pieraduši un, domāju, ka mēs bez tā pat vairs nevaram, jo esam tomēr kolektīvs un jebkuras tuvākas attiecības ar kaimiņu tikai satuvina vēl vairāk.
Ir pusdienlaiks, kādam agrāk, citam vēlāk, bet ēst gribas visiem. Ejam meklēt, kur Preiļu lielpilsētā varētu kaut ko apēst. Aptaujājot vietējos ieziemiešus, nonākam kafejnīcā. Esam tik daudz, ka izveidojas rinda un nabaga meitenīte virtuvē raujas par trijiem, četriem, pieciem, mēģinot piepildīt katlus, lai mūs – galvaspilsētas „māksliniekus” – paēdinātu, bet ir ok, esam paēduši un laimīgi. Atpakaļceļā pat aizejam līdz leļļu muzejam un uzmetam aci Preiļu muižai.
Lēnā garā sākam pucēties koncertam un tad nu tas brīdis ir klāt, sezonas pirmais koncerts var sākties. Jau no paša sākuma koncertā valdīja sirsnīgs noskaņojums un katrs kolektīvs skatītājiem demonstrēja savu dejotprasmi. Rādījām to, ka esam neaizmirsuši dejot, baudot vasaras priekus. Aiz skatuves, protams, gāja jautri, visi kaut kur skrien, grābj, velk virsū vai nost, mēģina pirms iziešanas uz skatuvi vēl aizpogāt pēdējo pogu vai piekrāsot lūpas, bet uz skatuves, protams, visi bija kā no bilžu grāmatas, tik skaisti un cēli. Bet savādāk jau nevar būt, jo mēs taču nesam savu kultūras mantojumu tautās un cenšamies to izdarīt pēc labākās sirdsapziņas. Teikšu, kā ir, koncertā dvēseles pacēlums bija jūtams katrā dejā un neizdejotais brāķis mēģinājumā nevienu brīdi neparādījās koncerta laikā. Un par to vislielākais paldies mūsu sirsnīgākajam kolektīva dalībniekam – Gunitai, jā tieši dalībniekam, jo, ja vadītājs nav ar sirdi un dvēseli kolektīvā, nekad nebūs tā, kā ir tagad.
Beidzoties koncertam, teicām lielo, sirsnīgo paldies Gunitai un uzklausījām arī viņas lielo paldies mums visiem, un, domāju, ka katrs no mums ar prieku to pieņēma, jo mēs ticam sev un savam vadonim, ka esam labākie.
Un sākās garais ceļš mājup; kaut kā iznāca, ka tas izrādījās garāks nekā ceļš uz Preiļiem. Bet tas ir saprotams, visi atslābinājās, lustējās, pat mēģināja dziedāt. Gāja jautri, ļoti jautri un brīžam jau likās, ka ceļš varētu turpināties vēl kādu laiku, bet labi, ka nākošajā dienā nav jādejo, būtu grūti, jo ir taču jau pirmdiena un jāiet uz darbu.
Tāds, lūk, bija mūsu pirmais sezonas koncerts, bet būs vēl un vēl. Sezona tikai sākas……..
Teksts: Māris, foto: Gunārs Vilcāns