Kas var zvaigznes izskaitīt, Jūras zvirgzdus izlasīt? Kas var dziesmas izdziedāt, Kas valodas izrunāt?
Kas var izstāstīt Daiļrades 25 gadu jubilejas koncertu? Brīžus, kad kopā ar mīļoto saujā sargā līvu uguni, kopā ar cielaviņu izstaigā visus Latvijas novadus, krustami dejami esi plecu pie pleca ar savējiem, uzticies draugu rokām atgūstot pazaudēto cepuri un aptraipīto godu, lielajā ritā saplūsti ar pasauli vienā veselumā un Līgo naktī liec degt ne tikai ugunskuram, bet arī vaigiem, pēdām un sirdij.
Mirkļus, kad Laimes mātes kārtā šūpulī dus tavs pirmdzimtais, tava dziesma kā balta uguns runā ar Zemes māti, viens skatiens nobur otru un cieši piesien, prāts sajūk prātā un aiziet ar neprātu draiskoties, tēva dotais kumeļš ir dārgāks par visu elles zeltu un viena asara ir laimes vērta.
Laikam neviens nevar Daiļrades koku izstāstīt. Var tikai augt un elpot ar to kopā.
Gatavojoties “Cieši, cieši” galā koncertam Dailes teātrī, Daiļradei bija divi iesildīšanās pasākumi. Pirmais – Talsos, bet otrais – Alūksnē. Turp devāmies rīta agrumā, kad Rīgā laiks pēkšņi bija kļuvis tik auksts, ka peļķes pa nakti aizsala. Laikam gatavoja mūs braucienam uz LV ziemas aukstumu rekordu galvaspilsētu. Izbraucām tik agri, ka nepaspējām ne uztankoties, ne iesildīties, tāpēc visai nepacietīgi gaidījām pirmo pitstopu. Braucām pa Vidzemes šoseju un Milča mūs pārsteidza nesagatavotus ar jautājumu: “Vai Liepziedi jau drīz būs klāt?” Kad sapratām, kas ar to bija domāts, smieklu šaltis nebeidza beigties! Ierastie braucieni Latgales virzienā mūs bija pieradinājuši pie klasiskās pitstopa vietas Liepkalnos, bet Vidzemes šosejā diemžēl tāda piedāvājuma nav. Tāpēc stājāmies Bērzkrogā. Patīkami sasildījuši vēderus ar rīta kafiju un sirdis ar mājupceļam iepirktajiem gardumiem, devāmies tālāk pretim sniegotajiem pakalniem.
Alūksne mūs sagaidīja ar prātam neaptverami modernu kultūras namu – Eiropas naudas stiprināts, vecais, mazais kultūršķūnis ir pārtapis milzu celtnē ar brīnišķīgu lielo zāli, ērtu skatuvi un aizskatuvi. Turklāt lielās zāles skatuves viena mala vienlaikus ir arī mazās zāles skatuve. Ģērbtuves bija gandrīz glaunākas, nekā Gaismaspilī, jo bija pieejama ne tikai tualete ar dušu, bet arī monitors, kurā ģērbjoties varējām vērot uz skatuves notiekošo.
Šajā leiputrijā ķērāmies pie dancošanas. Skolotāja mūs visādi motivēja, lai beidzot mēs saņemtos un Jāņu deju nodejotu līdz beigām bez redzamas paguršanas. Uzdevums bija pāris dejas pirms “Jāņiem” uzkarsēt “motoru”, ko mēs arī godam izdarījām. Tomēr mazliet citādi, nekā bija plānots.
Padancojuši, aprēķinājām laiku, ka tieši pietiktu nelielai ekskursijai pa Alūksni. Mūsu zinošais gids Jupis izvadāja mūs pa Alūksnes ezera salām un izklaidēja ar lieliskiem stāstiem. Lūkojām visai ziemīgas ainavas ar izteiktiem sniega un ledus elementiem. Uzkāpām līdz Tempļa kalna kolonnu lapenei, uzgājām uz Saules tilta un pāri ezeram skatījām LV armijas kājnieku skolas ēkas. Drīz pēc tam zvanīja Skolotāja, kura informēja par atlikušo laiku līdz Jāņu dejas mēģinājumam. Sākām doties atpakaļ kultūras nama virzienā. Pēc kāda brīža Skolotāja zvanīja vēlreiz, lai pārliecinātos, ka mēs esam sapratuši situācijas nopietnību un ka līdz mūsu iznācienam palikušas vien 10 minūtes. Un tad mēs uzzinājām, ko dara kājnieki. Viņi skrien. Metāmies auļos, koka tiltam rībot, ledum zem kājām švīkstot, bet kultūras namam tuvojoties samērā lēni. Tā bija mūsu līdz šim nopietnākā aerobā iesildīšanās pirms mēģinājuma. Jāatzīst, ka tas tiešām palīdzēja. Gan paspēt uz mēģinājumu, gan veiksmīgi nodejot.
Vakarā koncerts bija skaists, tika atzīts, ka visi esot dejojuši godam un ne par vienu nav bijis kauns. Par to mēs dabūjām no alūksniešiem pērienu ar pūpoliem (jo nākamā diena bija Pūpolsvētdiena) un kliņģeri.
Ātri sapakojušies, iekāpām autobusā, kurā šoferītis nebija atkodis, kā uz aizmuguri padot siltumu. Tāpēc bija auksti, bet es tomēr pamanījos aizmigt, kamēr citi biedri dziedāja un lietoja sirdi sildošus dzērienus. Meklējot Liepziedus, arī atpakaļceļā piestājām Bērzkroga Statoilā. Izrādījās, ka esam īstajā laikā, jo bija jāpagaida tikai 10 minūtes, līdz beidzās stundu ilgais pārtraukums. Ārā bija šīs ziemas aukstākā nakts un sala pamatīgi. Pēc visu Statoilā pieejamo atrakciju apmeklēšanas mēs tikām pie jauniem foršiem ceļa biedriem – Vilka mašīna bija dabūjusi kaut kādu grabekli motorā (nevis stirnu) un tā gribēja palikt Vidzemes Liepziedos.
Un vēl bija tāds priecīgs moments, ka šoferis bija atradis to kloķi, ar kuru padod siltumu arī autobusa salonā. Tālākais ceļš līdz Rīgai jau bija pārpārēm priecīgs, ko apliecināja dzīvā dziedājuma pārsteiguma tonalitātes un drīza pārslēgšanās uz jūtūbes piedāvājuma klausīšanos.
Rīgā turpināja būt stipri zem nulles, bet, ņemot vērā mūsu kolektīva vidējos grādus, izkāpjot no autobusa, mēs nenosalām.
Tieši Valentīna dienas gaidās kāpām lielajā autobusā un devāmies uz tālo Līvānu zemi, lai sadancotos ar cietiem vidējiem un ne tik vidējiem deju kolektīviem. Ceļu no Rīgas bija mērojuši arī “Greizā kompasa” nenogurstošie rīkotāji – Dardedze.
Līvāni sagaidīja ar nīgru saulīti un ziemīgi nemīlīgu vēju, taču kultūras nams mīļi vēra savas durvis un lustīgā sadancošanās bija gan koncertā, gan svinīgās balles daļā. Jo īpašu deju triecienvilni nācās izturēt konkursa dalībniekiem, kuriem vajadzēja demonstrēt savu spēju izvirpināt teju duci visdažādāko deju soļu, turklāt ar akcentu uz īpašu enerģiskumu un sirdspukstu kāpinājumu. Toties uzvarētājs balvā saņēma veselu bundžiņu enerģijas dzēriena, lai balli spētu turpināt uz vēl augstāka viļņa.
Daiļrades dāmām straujākiem sirdspukstiem puiši tika sarūpējuši saldi-rūgto grēku – izkausētas šokolādes spannīti. Tik kārdinošā šokolādes masāža gan šoreiz izpalika, taču tā vietā uz sirsniņu iesmiņiem varēja spraust kārumus un pašrocīgi veidot šokolādīgus našķus.
Un ja vēl ar to bija par maz, tad īpaši sirsnīgai noskaņai meitenes tika cienātas ar sirsniņas formas gaļas galerta maizītēm, kam Jupis īpaši sirsnīgi bija piešāvis krievu sinepes.
Mājupceļš krietni vien iestiepās svētā Valentīna dienā un daudzi uz Orfeja valstību devās ar maigi pakusušām sirdīm.
Bija tāds gadījums… Sniegainā janvāra dienā braucām uz Tukumu. Varētu domāt, ka pēc smukuma, bet – nekā! Smukuma mums netrūkst, tāpēc braucām ciemos pie TDA un VPDK “Svīta” padejot. Jo plaši pazīstamais daiļradietis Gatis Konrads tur šeptējas un māca jauniešiem deju soļus.
Tikām uzņemti kā pasaulsslaveni mākslinieki – ar atsevišķu, plašu ģērbtuvi, kafiju, tēju un ūdeni aizskatuvē (pat ar citroniņu).
Parādījām, ko mākam, paskatījāmies, ko citi prot, paballējāmies un vēl viens koncerts ar siltām atmiņām mūsu dārgumu pūra lādē noglabāts.
Daiļie ar Zemkopības ministriju – kā podiņš ar vāciņu. Roka piešauta. Šoreiz mūsu peļņas pasākumam mērogs gan cits. Bibliotēkas vietā ministrijas telpas. “Raxtu raxtu” vietā “Vilki”. Keiša vietā sabiedrībā zināmākais zivju spečuks Olte. Astoņu daiļo vietā četri: Elīna, Baiba, Ivars un Maziņais. Neviena prezidenta nav. Daiļajiem vakariņas arīdzan nav paredzētas. Skumji.
Instruktāža šoreiz īsāka. Lielā loma saņēmējiem – zivju magnātiem – rociņa nav jāpasniedz, Maziņā (no sviedriem) žļerkstošās rokas nevienu neuztrauc.
Pienākumi sadalīti sekojoši:
Baiba palīdz viesiem atrast vietu zālē;
Ivars padod ministram;
Maziņais – diplomu valsts sekretārei;
Elīna pasniedz ziedus laureātiem.
Viesu sagaidīšana šoreiz daudz mazāk krāšņa kā iepriekšējā reizē. Makšķernieki ierodas krietni vēlu un uz vīnu nav pārāk kāri. Drīz vien tiek saganīti zālē. Baiba savu svēto misiju izpildījusi un visu svinīgo ceremoniju pavada trallinot foajē.
Kad nedaudz vairāk kā puse balvu jau nonākušas laureātu rokās, ir brīdis pirmajam vilku uznācienam. Pēc pāris dziesmām iekšējā sajūta saka, ka laiks nākamajām balvām, tomēr seko vēl kādi 5-6 vokāli nogriežņi. Jāsaka, ka Maziņais ar Jupi arī varētu vienā meldijā noraut, pasludinot tās par dziesmām, bet neba jau laureāti svētku reizē spīdzināšanu pelnījušu.
Kā pēdējais balvu par mūža ieguldījumu nozarē saņēma Inārijs Voits, kurš vienīgais saņēma ziedus ar jumtiņu – Elīnas buču!
Svinīgās daļas noslēgumā “Vilku” otrais uznāciens, kas scenārijā atzīmēts kā “Lustīgās dziesmas”. Paldies dievam, mēs varam atstāt skatuvi un doties pretī šampanieša servēšanai. “Lustīgās dziesmas” sasniedz mūs arī foajē… Lustīgu danču kājās vietā acīs iespiežas sērīga asara un ir gaužām grūti uztvert atšķirību no pirmā uznāciena. Vokālais izpildījums raisa asociācijas ar pirmskolas vai sākumskolas bērnu vokālā izpildījuma stilu, tik tādā krietni dobjākā toņkārtā. Bet – ko gan dejotājs saprot no dziedāšanas!
Ivars ar Maziņo laista un dala šampanieti vieglās trīsās par drīzu došanos mājās pretī ilgi gaidītajām vakariņām. Bet, tā kā ieradušies tikai 80% viesu, tad mēs esam laipni aicināti pie galda un šoreiz tiekam arī pie siltā. Fonā spēlē “Bellaccord”. Spēlē tik jauki, ka brīvprātīgi bez bargās kundzes rīkojuma laižamies valsī. Jauks vakars pulciņa zelšanas vārdā.
Kas ataust Tavu acu priekšā dzirdot “Sējējs 2015”? Man tas noteikti ir “Dinamo” ar Normundu priekšgalā. Tomēr tā izrādās ilggadīga Zempkopības ministrijas balva, ko par dažādiem sasniegumiem pasniedz labākajiem Latvijas zemniekiem. Mums, būdamiem iznesīgiem bez gala, ir iespēja pienest būtisku ieguldījumu kolektīva fondā.
Sarīkojums “Gaismas pilī” rādās būt makten svarīgs, i ministrs būs klāt, i pats valsts prezidents.
Katram tiek savs īpašais pienākums. Kam diplomus un ziedus uz skatuves pienest, kam rociņas paturēt, kam dežurēt pie VIP istabas, bet kam liftā īpašos pie ministra uz jumta kori vest.
“Raxtu Raxti” čīgā, Keišs bubina, bet mūs neviens neievēro.
Viss sākas ar laicīgu ierašanos uz mēģinājumu. Standarts nākamiem mūsu koncertiem ir nosprausts nepārprotams – ģērbtuves durvis rotā šilte “Daiļie”, iekšā glauns TV aparāts, dušas telpa smalkāka kā manās mājās, pīrādziņi un citi našķi. Tomēr mēģinājumā, šķiet, nevienam īsti vajadzīgi neesam. “Raxtu Raxti” čīgā, Keišs bubina, bet mūs neviens neievēro.
Pēc ilgāka laika kāds pievēršas arī mums. Sarīkojuma riktētāja pārbauda Maziņā iznesību pasniedzot roku pēc balvas kāpjošajām dāmām. Slēdziens skarbs – marš mazgāt rokas un rūpīgi jo rūpīgi noslaucīt. Smalkajām zemnieku dāmām viegli iesvīdušās tautu dēla rokas ģīboni uzdzīšot. Citādi mēģinājums galā un jādodas uz viesu sagaidīšanas pozīcijām.
Ne kāds nelegāli mēģināja ielauzties, nedz arī kāds, plēšot kreklu uz krūtīm, mēģināja iznest stikla dzēriena trauku.
Bufiks un Kača ir pirmā frontes līnija pie parādes durvīm. Viņi laipni norāda ceļu uz garderobi un reģistrācijas punktu. Jāatzīst, ka Kača vairākas reizes sniedza neapmaksātas konsultācijas bibliotēkas viesiem parastajiem. Pēteris un Evita pusīpašos viesus pārtvēra pie reģistrācijas un vadīja uz Ivara liftu, nokļūšanai pie ministra. Aija, bruņojusies ar iekšā laišanas čipu, pašā nomaļākajā nostūrī varonīgi sargāja VIP telpas ieeju. Lieki piebilst, ka vienīgie pāris VIPi viņu sasniedza tikai pēc pusotras stundas. Maziņajam un Elīnai bija jāuzpasē sveiciena kompota izdales istaba – neielaist personas bez ielūgumiem un neielaist personas ar glāzēm. GARLAICĪGI! Ne kāds nelegāli mēģināja ielauzties, nedz arī kāds, plēšot kreklu uz krūtīm, mēģināja iznest stikla dzēriena trauku. Tomēr, tomēr, mūsu algotāja mēģināja pārbaudīt Maziņo kā tādu puišeli, uzrodoties ne no kurienes un pēkšņi pajautājot, kā atrast labierīcības. Daudz netrūka, lai Maziņais dusmās neuzsprāgtu, tomēr viņš nosvērti sniedza nevainojami precīzu atbildi. Jāatzīst, šo informāciju Elīna viņam bija pačukstējusi pirms īsa brīža.
Pašā balvas pasniegšanas ceremonijā Maziņais izrādījās visčaklākais, kura darba pienākumi neapsīka ne uz brīdi. Aijai un Bufikam starmešu gaisma tika tikai īsus, bet ļoti atbildīgus brīžus, kamēr pārējie varēja sevi pildīt ar pīrādziņiem.
Vakars lēnām sliecās uz izskaņu, vairs tikai daži pienākumi atlikuši: saganīt viesus uz restorānu, ierādīt viņiem vietas un parūpēties par ekskursantu grupām. Pēdējais uzdevums izrādījās visgrūtākais. Neskatoties uz to, ka personu skaits grupā bija ierobežots un pie ierašanās notika pierakstīšanās, tautiešu – koordinatoru pūles bija veltas un ekskursijās devās niknāko elkoņu īpašnieki.
Mums pašiem restorānā bija ierādīts galdiņš ar paplānu auksto zaceni, bet pēc siltā doties mums bija stingri noliegts. Par laimi mūsu galdiņa atbildīgā viesmīle bija izbijusi dancotāja, tāpēc plānais saturs dāsni sabiezēja. Kāds vīrs no ministra komandas, miedzot acis mūsu meitenēm, galdiņu apgādāja ar dzirkstošo vīnu.
Idille – jūs teiksiet? Gandrīz, teikšu es.
Fonā skanēja Latvijas starppilsētu autobusu klasika. Un tas nevainīgais jautājums, ko garām ejot nevērīgi izmeta mūsu riktētāja – “Vai jūs tiešām negribat padejot?” Kaut kā tas šķita rīkojums esam. Ar katru reizi, kad dāma tuvojās galdiņam, Bufiks slīdēja jo zemāk zem tā. Tad nu, lai viņam nebūtu jāpazūd zem galda pa visam, nolēmām iegriezt vienu atvadu danci un beigt savu misiju.
Tomēr misijai vēl nebija lemts beigties. Palaidis pāris skrūvītes vaļīgāk, mūsu kolektīva prezidents devās uzaicināt valsts prezidentu uz kopbildi, ko viņš, visiem par lielu pārsteigumu, neatteica.
Tagad gan mums, prezidenta skartiem, misija bija galā un ceļš veda uz septiņiem soļiem skatuves gaisa.
17.oktobra siltajā dienā mums koncerts Limbažos, nosaukums pavisam neko neatgādinošs: “7 soļi skatuves gaisa”. Braucam ciemos pie TDA Katvari.
Jau dodoties Limbažu virzienā ar autobusu, priecājamies par:
Lindu, kas ir laicīgi atnākusi īstajā vietā;
Aiju, kas jau plkst.14.00 gaida autobusu Tallinas ielas pieturā (rodas jociņš par to, ka mūsu autobuss katrā pieturā apstāsies tieši plkst.14.00);
Vismaz 2 vietām katram dejotājam (vienlaicīgi piktojamies par tiem, kuru dēļ nav acīmredzama iemesla sasēsties stipri draudzīgāk :) );
Elīnas stāstu par vakardienas pasākumu “Sējējs 2015”;
Skolotāju, kurai rodas ideja par mūsu vizītkarti Limbažu balles daļai (pirms tam gan mēs paši apspriedām vairākas īpaši radoši atraktīvas idejas, kas izrādījās dzīvē diezgan nerealizējamas. Pat Purvišķis neiztur un aktuāla kļūst atbilžu meklēšana uz diviem mūžīgajiem jautājumiem – kāds ir budžets un cik tālu drīkst iet? Loģika vienkārša – jo mazāks budžets, jo tālāk tiksi…).
Ierodoties Limbažos pamanām, ka no mūsu prasībām pēc vakardienas pasākuma “Sējējs 2015” gandrīz precīzi ir izpildītas tieši divas – mūs sagaida ar uzrakstu Daiļie un uzkodām ir pieejami ābolīši. :)
Kaut gan Limbažos ieradāmies ļoti laicīgi, tomēr kopbilde pirms koncerta ir diezgan sasteigta. Piedalās paši daiļākie un nesteidzīgākie (tie, kas vēl nav paspējuši aiziet uz skatuvi, jo jādejo koncerta 2.deja). Īpaši daiļi šovakar ir Purvišķis un Pēteris – tās ūsas, tās ūsas es aizmirst nespēšu! :)
Koncertā dejojām “Gostus”, “Vai domāji, vai cerēji” (te Jupis beidzot gribēja sajusties kā solists un aizrāvās ar kamaniņu kaldināšanu, kamēr pārējie puiši jau pārliecinoši veica jāšanas kustību. Par to Jupim pat tiek kompliments no kaimiņu kolektīva :)) un “Zaļi mežeņi”, kurā galvenais – kā visur paspēt saglabājot latgalisko azartu un dejisko daili.
Pēc koncerta ballīte Jauniešu centrā ir izteikti jauniešu stilā. Dejas Bermudu Divstūra un Charli XCX pavadījumā. Maziņais strauji noveco… Bet mēs ballējam, neguļam!!! Līdz priekšnesumam izturam!!!
Vairāki kolektīvi ir īpaši gatavojušies priekšnesumam. Piemēram, “Bramaņi” aizrauj ar rokenrolu, “Metieniņš” laikam sen nav ēdis, tāpēc viņiem Vēderiņš Burkšķ, bet “Zīle” visus aicina ievērot tikumību latviešu tautas dejās. Savukārt mēs tagad jebkuram dejotājam vai nedejotājam, vai vienkārši gribētājam spējam iemācīt “Spriguļus” – galvenais ir efektīva iemācītā apstiprināšana.
Uz ballēšanās beigām arī mūzika kļūst baudāmāka un dejojamāka :) . Toties atpakaļceļā autobusā līdz pašai Rīgai jau pilnībā baudām klasiskāku repertuāru Pētera un daiļo balsu izpildījumā.