Kas ataust Tavu acu priekšā dzirdot “Sējējs 2015”? Man tas noteikti ir “Dinamo” ar Normundu priekšgalā. Tomēr tā izrādās ilggadīga Zempkopības ministrijas balva, ko par dažādiem sasniegumiem pasniedz labākajiem Latvijas zemniekiem. Mums, būdamiem iznesīgiem bez gala, ir iespēja pienest būtisku ieguldījumu kolektīva fondā.

Sarīkojums “Gaismas pilī” rādās būt makten svarīgs, i ministrs būs klāt, i pats valsts prezidents.

Katram tiek savs īpašais pienākums. Kam diplomus un ziedus uz skatuves pienest, kam rociņas paturēt, kam dežurēt pie VIP istabas, bet kam liftā īpašos pie ministra uz jumta kori vest.

“Raxtu Raxti” čīgā, Keišs bubina, bet mūs neviens neievēro.

Viss sākas ar laicīgu ierašanos uz mēģinājumu. Standarts nākamiem mūsu koncertiem ir nosprausts nepārprotams – ģērbtuves durvis rotā šilte “Daiļie”, iekšā glauns TV aparāts, dušas telpa smalkāka kā manās mājās, pīrādziņi un citi našķi. Tomēr mēģinājumā, šķiet, nevienam īsti vajadzīgi neesam. “Raxtu Raxti” čīgā, Keišs bubina, bet mūs neviens neievēro.

Pēc ilgāka laika kāds pievēršas arī mums. Sarīkojuma riktētāja pārbauda Maziņā iznesību pasniedzot roku pēc balvas kāpjošajām dāmām. Slēdziens skarbs – marš mazgāt rokas un rūpīgi jo rūpīgi noslaucīt. Smalkajām zemnieku dāmām viegli iesvīdušās tautu dēla rokas ģīboni uzdzīšot. Citādi mēģinājums galā un jādodas uz viesu sagaidīšanas pozīcijām.

Ne kāds nelegāli mēģināja ielauzties, nedz arī kāds, plēšot kreklu uz krūtīm, mēģināja iznest stikla dzēriena trauku.

Bufiks un Kača ir pirmā frontes līnija pie parādes durvīm. Viņi laipni norāda ceļu uz garderobi un reģistrācijas punktu. Jāatzīst, ka Kača vairākas reizes sniedza neapmaksātas konsultācijas bibliotēkas viesiem parastajiem. Pēteris un Evita pusīpašos viesus pārtvēra pie reģistrācijas un vadīja uz Ivara liftu, nokļūšanai pie ministra. Aija, bruņojusies ar iekšā laišanas čipu, pašā nomaļākajā nostūrī varonīgi sargāja VIP telpas ieeju. Lieki piebilst, ka vienīgie pāris VIPi viņu sasniedza tikai pēc pusotras stundas. Maziņajam un Elīnai bija jāuzpasē sveiciena kompota izdales istaba – neielaist personas bez ielūgumiem un neielaist personas ar glāzēm. GARLAICĪGI! Ne kāds nelegāli mēģināja ielauzties, nedz arī kāds, plēšot kreklu uz krūtīm, mēģināja iznest stikla dzēriena trauku. Tomēr, tomēr, mūsu algotāja mēģināja pārbaudīt Maziņo kā tādu puišeli, uzrodoties ne no kurienes un pēkšņi pajautājot, kā atrast labierīcības. Daudz netrūka, lai Maziņais dusmās neuzsprāgtu, tomēr viņš nosvērti sniedza nevainojami precīzu atbildi. Jāatzīst, šo informāciju Elīna viņam bija pačukstējusi pirms īsa brīža.

Pašā balvas pasniegšanas ceremonijā Maziņais izrādījās  visčaklākais, kura darba pienākumi neapsīka ne uz brīdi. Aijai un Bufikam starmešu gaisma tika tikai īsus, bet ļoti atbildīgus brīžus, kamēr pārējie varēja sevi pildīt ar pīrādziņiem.

Vakars lēnām sliecās uz izskaņu, vairs tikai daži pienākumi atlikuši: saganīt viesus uz restorānu, ierādīt viņiem vietas un parūpēties par ekskursantu grupām. Pēdējais uzdevums izrādījās visgrūtākais. Neskatoties uz to, ka personu skaits grupā bija ierobežots un pie ierašanās notika pierakstīšanās, tautiešu – koordinatoru pūles bija veltas un ekskursijās devās niknāko elkoņu īpašnieki.

Mums pašiem restorānā bija ierādīts galdiņš ar paplānu auksto zaceni, bet pēc siltā doties mums bija stingri noliegts. Par laimi mūsu galdiņa atbildīgā viesmīle bija izbijusi dancotāja, tāpēc plānais saturs dāsni sabiezēja. Kāds vīrs no ministra komandas, miedzot acis mūsu meitenēm, galdiņu apgādāja ar dzirkstošo vīnu.

Idille – jūs teiksiet? Gandrīz, teikšu es.

Fonā skanēja Latvijas starppilsētu autobusu klasika. Un tas nevainīgais jautājums, ko garām ejot nevērīgi izmeta mūsu riktētāja – “Vai jūs tiešām negribat padejot?” Kaut kā tas šķita rīkojums esam. Ar katru reizi, kad dāma tuvojās galdiņam, Bufiks slīdēja jo zemāk zem tā. Tad nu, lai viņam nebūtu jāpazūd zem galda pa visam, nolēmām iegriezt vienu atvadu danci un beigt savu misiju.

Tomēr misijai vēl nebija lemts beigties. Palaidis pāris skrūvītes vaļīgāk, mūsu kolektīva prezidents devās uzaicināt valsts prezidentu uz kopbildi, ko viņš, visiem par lielu pārsteigumu, neatteica.

Tagad gan mums, prezidenta skartiem, misija bija galā un ceļš veda uz septiņiem soļiem skatuves gaisa.

Teksts: Maziņais, foto: Fotoatelje.lv

Mums ar pulciņa biedriem ir tāda tradīcija – katru gadu oktobra pirmajā sestdienā saģērbjamies par visskaistākajiem un TDA “Dardedze” uzdevumā braucam iekarot kādu Latvijas pilsētu.

“Daiļrades Zelta” trešā piedalīšanās reize “Greizajā kompasā” bija tikpat lieliska kā abas iepriekšējās. Nē, kur nu! Vēl lieliskāka! Sabojājot intrigu un atklājot rezultātu jau apraksta sākumā, jāsecina – ņemot vērā uzlabošanās tendenci, vēl 14 gadi un mums būs pirmā vieta! :) Bet, tas jau nav galvenais. Galvenais ir piedalīties. Un vēl – jau otro gadu un šoreiz – kopā ar mūsu “Daiļrades” jauniešiem – tikām atzīti par vislabāk tērptajiem laupītājiem Bauskā. Ha, tas jau arī vēl nav viss! Arī mūsu bandas kapteinis Maziņais tika atzīts par vislabāko komandas kapteini un dabūja balvu, ar kuru varēs tapt vēl daiļāks. Lepojamies ar savu vislabāko kapteini!

Šogad “Greizā kompasa” (turpmāk tekstā – GK) tēma bija “Zagļi pret laupītājiem” ar orientēšanās epicentru Bauskā. Šķiet, ka ikviens no mums vismaz reizi nodomāja, ka apbrīno “Dardedzes” uzņēmību, apņēmību, aizrautību un spēju uzburt absolūti lielisku tāda apmēra pasākumu. Darbs bija ieguldīts mežonīgs un jāatzīst – viņi arī nestāv uz vietas – pasākuma organizācija ir sasniegusi nebijušus augstumus. Vairs nekādu rindu pie kontrolpunktiem, operatīvi un zinoši (un ārkārtīgi objektīvi, bet atbilstoši motivējami) punktu koordinatori, aizraujoši uzdevumi, kas mums pašiem par pārsteigumu atklāja mūsu spējas – gan izpildīt prasīto, gan sadarboties vienotā komandā precīzi kā tādam Šveices pulksteņa mehānismam.

Bet tagad par to, kā mēs nonācām pie sava lieliskā rezultāta. Pirmkārt – izbaudījām gan lielisko, silto un saulaino “pēdējo vasaru” jeb atvasaras dienu, gan viens otra klātbūtni. Otrkārt, bijām ļoti vienota Robina Huda banda – gan pēc formas, gan satura. Treškārt, mēs esam ne tikai skaisti, bet arī gudri un izveicīgi (jeb esam “skaisti un mums veicas” (©K.Vībāns)).

Izgājām kādus 13 (??) pārbaudījumus – dažos pat tiesneši bija pārsteigti par mūsu labo rezultātu. Dažos punktos mēs viņus pieklājības un tikumības robežās samotivējām. Sākās viss ar to, ka saņēmām izvilkumus no LR Krimināllikuma un pirmo uzdevumu. Izrādījās, ka visi pasākuma uzdevumi balstās uz spilgtiem Bauskas kriminālo individualitāšu piedzīvojumiem, kas bija aprakstīti tikpat spilgtos kāzusos ar 3 iespējamiem variantiem varoņu sodīšanai. Mēs kā pasaulē godīgākās tiesas tiesneši varējām pārbaudīt savas (un biedru juristu) spējas orienterēties ne tikai apvidū, bet arī likuma burtu līkločos. Nu, ziniet, viegli nebija. “Žēl, ka mums nebija līdzi Pēteris, vismaz būtu kāds jurists.” (©Milča) Labi, ka noskaidrojās, ka mums līdzi bija slepenais ierocis Ivariņš – nu mēs visi zinām, ka arī viņš ir jurists! Pielāgojoties uzdevumu loģikai, pārsvarā gadījumu mēs nonācām pareizajā vietā un pareizajā laikā. Bet pāris reizes tomēr samisējās. Piemēram, kad Milča bija ieslēgusi Waze lietojumprogrammu un meklēja adresi Uzvaras iela 9. Pat tad, kad bijām pie Uzvaras ielas 7. nama, viņa īsti negribēja ticēt, ka ejam pareizi. Izrādījās, ka Waze bija pārliecināta, ka mūsu galamērķis ir 9. nams netālu no Bauskas esošajā ciematā Uzvara. Pēc tam gan vairs Waze maršrutiem neuzticējāmies.

Izsmējāmies ne pa jokam. Visu 7 stundu garumā, kuru laikā nostaigājām 16 kilometrus zigzagā pa Bauskas nozīmīgākajām vietām, bija maksimāla jautrība. Par to rūpējās ikviens – arī Skolotāja, kura dikti nocīnījās, ar līganām gurnu kustībām mēģinot iedabūt glāzē olu. Arī cepuma nodabūšana no pieres mutē bija varenjautrs pasākums – te tas krita par ātru, te nevarēja dabūt nost. Un kāds ir vislabākais veids, lai cepums nenokristu par ātru? Jā, saslapinot to un pielīmējot pie pieres. Vienīgi tā uzreiz pārejam uz otro grūtību pakāpi, jo pielīmētais cepums nepavisam negrib atlīmēties un doties uz mērķi.
Tā mēs visi kopā vācām tenisa bumbiņas no laukuma, cēlām Lego torņus, dejojām “Kurzemi” Bauskas estrādē, sējām mezglus, laistījāmies ar upes ūdeni, 30 sekunžu laikā atcerējāmies un pēc tam pierakstījām 37 zīmes, sākot ar nikniem suņiem līdz dažādu pilsētu ģerboņiem, vārījāmies kā putras katls, taustījām un minējām sataustītos priekšmetus Bauskas pilī, Ivariņš aizsietām acīm uzkāpa pa trepēm un arī nokāpa lejā, visiem kopā trepes turot, utt. Jo kopā mēs esam spēks un daile!

Vakarā ballē gan bijām drusku saguruši, bandas kapteinis Maziņais dāmas gaidīja jau kopš balles oficiālā sākuma. Bet, kamēr dāmas pieņēma vannu, kamēr sapucējās, pāris stundas pagāja. Šoreiz ballēšanās līdz rīta gaismai bija tikai Saņķika un Evitas rokās – viņas godam turēja mūsu izslavētās ballēšanās ieradumu karogu, jo daudziem no mums nākamajā dienā bija jādanco Mazās Ģildes 70 gadu jubilejas koncertā. Bet, tas jau ir pavisam cits stāsts.

Tiekamies jau pēc gada kādā citā pilsētā, pildot citus, ne mazāk aizraujošus uzdevumus! Paldies bandai, kapteinim, Dardedzei un konkurentiem, kā arī viesmīlīgajai Zemgales pilsētai Bauskai!

Teksts: Kača, foto: Jupis & Co

Kaut kad starp aprīli un jūniju mūsu kolektīva, atļaušos teikt – čaklākās un saimnieciskākās, meitenes pēc īpaša tirdzniecības centra “Spice” aicinājuma piedalījās Mājsaimnieču olimpiādes rīkotāju atbalsta komandā. (Godīguma labad jāpiemin, ka arī pārējās kolektīva dalībnieces labprāt būtu steigušās palīgā pie organizatoriskiem darbiem, taču vietu skaits bija ierobežots.)

Ar panākumiem šo darbiņu veicam jau trešo (?) gadu un šķiet, ka mūs varētu palūgt palīgos arī nākamgad. Tādējādi esam iepazinušas ne tikai Latvijas izveicīgākās, sportiskākās, attapīgākās un atraktīvākās mājsaimnieces, bet arī zinām un varam sniegt apmācības par to, kā no 10 saimniecības priekšmetiem uzbūvēt stabilu torni, kā no burkāna izgriezt egli, vampīra zobus (!) un citus dekorus salātiem, kā apsiet vīram kaklasaiti vismaz 3 dažādos veidos, kā no attāluma ar metiena metodi trāpīt dažādus produktus katliņā un vēl par citām ārkārtīgi noderīgām prasmēm.

Bet, pats galvenais, šādi sūri, grūti vienu dienu pasvīstot olimpiādes rīkošanā, nopelnījām naudiņu jaunu tautas tērpu detaļu iegādei un šūšanai. Tā mēs te kolektīvā topam ne tikai gudrākas un prasmīgākas, bet arī aizvien apģērbtākas, t.i. – smukākas. Un kas gan ir tautas dejas bez smukuma?!

Teksts: Elīna B., foto: Ilmārs Znotiņš

Viss sākās ar Milču Olafa aicinājumu kolektīva dalībniekiem piedalīties SEB MTB velomaratona šī gada pirmajā posmā Cēsīs. Kā izrādās, Olafs ar brāli un sievu – mūsu kolektīva biedreni un kasieri Lindu – piedalās šajās sacīkstēs jau trīs gadus.

Uzaicinājumam bija milzīga atsaucība, tomēr līdz darbiem tika Evita ar draugu Artūru, Baibiņa, Kača, Milča, Saņķiks, Ivars un Mārcis alias Bufiks.

Izbraukšana no Rīgas notika agri no rīta, jo pirms starta vēl bija jāpaspēj pārdzīt automašīnas uz Valmieru, kur paredzēts finišs. Tomēr pirms starta vēl atlika nedaudz laika, ko mūsu maratonisti izmantoja iesildīšanās tūrei pa Cēsīm profesionālā Kačas vadībā.

Izņemot Olafu viņa brāli un Ivaru (pieredzējuši dalībnieki), visi pulciņa dalībnieki startēja “Mamma Daba” distancē, kas ir visvieglākā no visām… Kā nekā pirmā reize… un, kā atzina anonīms avots, pārliecība par spēkiem bija reti kuram.

Jau pašā brauciena sākumā smagu kritienu piedzīvoja Evita. Ritenis iebrauca mīkstās smiltīs un nācās mest kūleni pār stūri. Bet ar nelielu draugu atbalstu Evita ātri turpināja distanci.

Komanda turējās godam. Bija brīži, kad mināmies visi kopā, bija brīži, kad atsevišķi. Bet viennozīmīgi visi tikās pauzes punktos, kur varēja iestiprināties ar kādu našķi un padzerties ūdeni.

Līdz finišam komanda jau bija pamatīgi izšķīdusi. Kā pirmā trasi pieveica Baibiņa. Pēc viņas, uz karstiem pedāļiem, finišā ieripoja Bufiks. Pēc tam Saņķiks, Milča, Evita, Artūrs. Un komandas svītu svinīgi noslēdza Kača. Viņai gan pienākas līdzjūtības kauss, jo pēdējos 4 km Kača bija veikusi ar tukšu riepu…

Noslēgumā piekusuši, laimīgi un izsalkuši riteņotāji kopā iestiprinājās Valmieras restorānā.

Anonīmais ziņotājs, ko kolektīvā pazīst arī ar segvārdu Mārcis, iesaka katram izmēģināt savas spējas šajā vai jebkurā citā garo distanču sporta veidā. Cīņa ar sevi ir aizraujoša un pārsteigumiem bagāta.

Paldies Olafam un Lindai par ierosmi šādam piedzīvojumam Cēsīs. Tiksimies nākamajos posmos!

By Elīna B. un Mārcis F.