Tēmu arhīvi: Notikumi

XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki!!!

Mezciems_2020
Kopā ar Irbes dejotājiem

Esam pieņēmuši izaicinājumu un gatavojamies Deju lielkoncertam “Saule vija zelta rotu” Daugavas stadionā 2021. gada vasarā! Svinēsim un izdejosim svētkus kopā ar bērniem!
Jau februārī paspējām sadejoties ar Mežciema pamatskolas bērnu deju kolektīvu “Irbe” 1.-2. klasi un 7.-9. klasi. Bija interesanti un nemaz nebija sarežģīti. Mums patika, tagad daudziem soļiem radās jēga un dejas stāsts kļuva pilnīgāks. Ar nepacietību gaidam, kad varēsim sadejoties arī citās dejās.

Tautas deju lielkoncerta mākslinieciskās idejas pamatā ir vainags. Lielkoncerta laikā četrās pīnēs tiks izdejots Saules gads no Jāņiem līdz Jāņiem, parādot, ka mūsu senči ir svinējuši ne tikai Vasaras saulgriežus jeb Jāņus, Ziemas saulgriežus jeb Ziemassvētkus un Lieldienas, bet bijušas arī daudzas citas svinamās dienas.
Arī mēs apgūstam dejas, kas dod mums iespēju nosvinēt un parādīt katra gadalaika tradīcijas un noskaņu!
Deja “Šī vietiņa man patika”ir gadskārtu mistērijai veltīta deja. Ik gadu ļaudis izdzīvo gadskārtas mistēriju, kurā RITS pārvēršas RITUĀLĀ, kas savij pagātni ar tagadni un dod milzīgu enerģijas plūsmu nākotnei. Senā gadskārta, kurā viss ir saskaņots ar Saules ritu, ir tradīcija, ko mūsu tauta saglabājusi no aizlaikiem.

“Deja ir Jāņu apdziedāšanās tradīcijas attēlošana. Vīri apdzied sievas, bet sievas – vīrus. Tā ir neiztrūkstoša vasaras saulgriežu norise, kas ir dzīva vēl šodien. Tiek apdziedāts un izjokots sievas un vīra izskats, uzvedība un tikumi, beigās atrodot kopīgu valodu un sadziedoties. Tā ir dzīves un tradīciju svinēšana!” stāsta dejas horeogrāfe un virsvadītāja Dagmāra Bārbale.

Deja “Lēni augu pie māmiņas” ir deja, kas veltīta ģimenei un tradīciju nodošanai no paaudzes paaudzē.

“Mātes siltais apskāviens un mīļais smaids, tēva stiprās rokas ir bērnības spilgtākās atmiņas. Ģimene – tā ir vide, kurā iemācīties vērtības, kas būtiskas tālākajā dzīvē.Nenoliedzami – stipru ģimeņu veidošana prasa pūles. Ģimene ir svētīta, ja ikkatrs dod savu ieguldījumu tās stiprināšanā. Ģimene – dzīves pamats, šīs zemes stabilitātes izjūta pie nosacījuma, ja vieno savstarpējā mīlestības, dzīves gudrības un tikuma nemanāma ieaudzināšana ar savu piemēru.” stāsta dejas virsvadītāja Indra Ozoliņa. “Dejas horeogrāfe Arta Melnalksne mērķtiecīgi veidojusi deju tā, lai dejā atspoguļotos mīļas un stipras ģimenes ainiņa. Izdejojot šo stāstu neviens nepaliek vienaldzīgs. Paldies Artai Melnalksnei par tautā mīlētu deju!”

Svinēt rudeni ar deju “Rudens Māra”. Rudens Māra zināma arī kā Pļaujas svētki. Šajā dienā visi tie, kas vasaru gulējuši klētīs, šķūņos un āra namos, pārceļas uz istabām.
“Tas ir laiks, kad kļavās un bērzos iezogas rudens, kad visi rudens lauku darbi nupat, nupat būs padarīti. Dabā līdztekus jaušams vasaras siltums un rudens dzestrums. Ļaudis sanāk no lauku darbiem, satiekas, lai ģimeniskā lokā dotos mājās un gatavotos ziemas atnākšanai.” stāsta dejas veidotāja un virsvadītāja Dagmāra Bārbale.

Svinēt ziemu ar deju “Ziemas saulgrieži” – kustība, rituāls, kurā ikkatrs ir tā dalībnieks. Šajos svētkos svarīgs ir viss, ieskaitot priekšdarbus – mājas un sētas tīrīšanu un rotāšanu.

Dejā “Ziemas Saulgrieži” pieaugušie stāsta bērniem par Ziemas saulgriežu tuvošanos, par šo svētku nozīmi, par tradīcijām ar bagātīgi klāto svētku galdu. Tomēr šajā dejā vissvarīgākā ir tieši saules kustības attēlošana, kas saulstāvju laikā gandrīz nemaina savu atrašanos, bet pēc ziemas saulgriežiem kāpj arvien augstāk, pakāpeniski pagarinot dienas gaišo laiku. Dziedot un izdejojot tautas dziesmas, vecāki iemāca bērniem, kādas tradīcijas jāiedibina ģimenes mājā, lai tajā ienāktu svētība un saticība, jo nekas nevar būt spēcīgāks par to, kas gadu simteņiem pārbaudīts un devis spēku mūsu senčiem,” tā par deju teic tās horeogrāfe un virsvadītāja Dagmāra Bārbale.

Svinēt pavasari ar deju “ČIMARU ČAMARU”, kad saule ir tik augstu pakāpusies un dienas garums ir tik liels, ka sāk pārspēt nakti, tad svin Lielo dienu. Tie ir pavasara saulgrieži, ko svin par godu pavasara un saules atnākšanai, kuros ar rituāla darbībām mēģina palīdzēt zemes atmodai un jau laikus nodrošināt zemes auglību un veicināt tās svētību.
Latviešu gads sastāv no svinībām. Visu gadu svinam. Svinam Sauli.

Vairāk par svētkiem šeit: www.nacgavilet.lv

Svētkos 2018

Zem simtgades zīmes

Pēc pirmā koncerta Arēnā Rīga dodos pa kāpnēm augšā uz mūsu ģērbtuvi, bet lejup kāpj basketboliste Gunta Baško. Dziļu draudzības jūtu vadīts gadrīz metos viņai ap kaklu, lai teiktu: „Čau, Gunta!“, tomēr laikus aptveru, ka nekad līdz šim viņu neesmu saticis, tikai daudzas reizes redzējis televizora kastē.

***

Man ļoti patika lieluzvedums “Māras zeme”, patika, kā tika caur dejām izstāstīts Latvijas rašanās stāsts, man tas bija skaidrs un saprotams. Ļoti patika pirmajā daļā dejas “Lielais rits”, “Es karā aiziedams”, “Veļu druva, ilğu lauks” un tas, kā pirmo daļu nomainīja otrā lieluzveduma daļa, kā nāk krustneši. Otrā daļa likās gan diezgan smaga, bet stāsts bija saprotams. Patriotismu raisīja trešās daļas dejas “Ir 1873. gads. Dimd Rīga”, patika, ka deja tika dejota, neko nemainot; patriotiskā “Dod man spēku, dod man laiku” un “Dievs, sargi dzimteni”, kur puiši skrēja ar karogiem. Tas šo pretrunīgo deju padarīja ļoti saprotamu, patriotisku. 4. daļā dejas kolāžas sākumā īsti nebija saprotamas, bet, tad vadītāja pirms ğenerālmēğinājuma teica, ka šī daļa veltīta latviešu tautisko deju lielmeistariem, un, šo dejojot, mēs atdodam godu viņiem.  Es pati dejoju “Ciemā teku meitas celt”. No sākuma nebija skaidrs, ko mēs tur darām un kas ir jādara, deju soļu kombinācijas un izpildījums juceklīgs, nevar atcerēties un tas radīja stresu, bet, kad pēc ğenerālmēğinājuma redzēju šīs dejas video, es biju pārsteigta, cik skaisti raksti iznāk. Bija sajūta, ka katrs dejotājs esam kā maza svarīga skrūvīte lielajā mehānismā, un līdz ar to radās svētku sajūta, prieks, un šo deju izbaudīju no visas sirds.

***

Nedēļa vienā skrējienā, precīzāk, deviņarpus dienas. Garākie līdz šim izdejotie svētki. Ļoti piesātināti pieblīvētas dienas – pozitīvu, pacilātu, aizkustinošu, patriotisku, eiforisku sajūtu piepildītas. Svētku gājienā, abu deju programmu koncertos, dalībniekiem rīkotajos koncertos, ikvakara ballītēs. Un jo īpaši – Mežaparka noslēguma koncerta pēdējās četras dziesmas, esot estrādes centrā, kopkora pakājē, un BAUDOT.

***

Deja tas ir liels spēks. Svētki dejai un dejotājiem. Man personīgi šajos svētkos bija izdejošanās, kopības sajūta… bet fināla sajūtas nebija. Nebija tās skudriņas, kas iepriekšējos svētkos… Varbūt nebija vajadzīgā mūzika, finālā visa bija par daudz… manas domas…

***

Sākotnēji Simtgades Deju svētki šķita neparasti gari. Noslēguma koncertā likās, ka gājiens ir bijis pirms mēneša nevis nedēļas, jo pa vidu bija tik daudzi spraigi notikumi un piedzīvojumi. Tomēr tagad, nedēļu vēlāk atgriežoties ikdienā un atskatoties uz svētkiem, tie šķiet kā mirklis, lai gan īss, tomēr tik lielas un pozitīvas enerģijas pielādēts, ka ir iegūts starta trieciens nākamajai piecgadei. Deju svētki – tā nav tikai deja, un tie nav tikai svētki, tā ir kopā būšana, draudzība, smaidi, prieka asaras, partnera acu skatiens un rokas spiediens pirms izgājiena, tie mazie mirkļi, kas izdaiļo ikdienu, un uz brīdi šķiet, ka viss ir iespējams!

***

Ir mirklis pirms fināla iznāciena deju noslēguma koncertā “Māras zeme”. Tūlīt svētki būs izskanējuši. Jau dimd pirmie fināla skaņdarba bungu ritmi un puiši iet laukumā. Meitenes vēl straujiem soļiem stājas garās virknēs uz stadiona skrejceļa un drudžaini meklē savu vietu, jo meiteņu ir daudz, ļoti daudz, un maiņu dēļ katrā koncertā finālu dejo citas – te nevar atrast pazīstamas sejas, tāpēc vēl jo grūtāk orientēties. Šovakar beidzot arī mans fināla iznāciens, visapkārt uztraukuma mutulis, spraukšanās cauri un garām, satraukti čuksti, šaudīgi un šaubīgi skatieni; līdz pēdējam brīdim nav pārliecības, ka esmu īstajā vietā. Pa labi un pa kreisi ir mana kolektīva meitenes – tas dod nelielu drošības sajūtu; vismaz mēs esam kopā. Taču tas vēl nesniedz garantiju, ka, laukumā izejot, satiksimies ar sava kolektīva puišiem. Vai mūsu ceļi krustosies, vai visi būsim savās vietās? Sāk skanēt meiteņu iznāciena mūzika un mūsu kolonnas kā sīkas straumītes sāk tecēt laukumā cauri puišu rindām. Es esmu kolonnas beigu galā un mans ceļš līdz laukumam tai brīdī šķiet tik ļoti ilgs un garš. Pēdējās notis un jau tūliņ jābūt savā vietā! Puiši mūs čukstus skubina: “Ātrāk, ātrāk, ātrāk…” Es vēl nezinu, vai tā eja, kurā esmu nokļuvusi, ir tā, kurā man jābūt. Dikti uztraucos. Vai te nebija jau jābūt manai vietai? Un tad es ieraugu īstās acis, kas mani gaida, un iedrošinošu smaidu! Ir, ir! Visi pasaules iedomātie akmeņi noveļas no maniem pleciem; sen tā neesmu priecājusies par kādu satikšanos. Vēl mirklis lidojuma un tad mēs stāvam viens pret otru lielā rudzu druvā un tās laimīgās acis ir man pretī…

***

Mežaparka lielā estrāde. Māris Sirmais kā virsdiriģents vada “Lec, saulīte!”. Dūrē sažņaugti pirksti uzvijas gaisā un notiek brīnums – visa estrāde apklust. KLUSUMS. KLUSUMS. KLUSUMS. Vienā elpā seko īsa dziesmas frāze un atkal – KLUSUMS. KLUSUMS. KLUSUMS.

Skatos uz 16 000 dziedātāju un domāju:  “Vai tiešām arī šeit mazāk ir vairāk? Vai ir nepieciešams apklust, lai dzirdētu?”

***

Tā vienojošā dejotāju kopības sajūta, kad nav svarīgi, no kura kolektīva tu esi, jo visi dejojam vienu deju gandrīz vienādos tērpos mūsu mīļajiem skatītājiem. Un visi jūtamies saderīgi, iederīgi un piederīgi šajā saimē… un katrs savā veidā derīgi Latvijai!

***

Tas bija kā svētceļojums… Lai arī brīžam grūti, karsti, auksti, sāpošas, nogurušas kājas, mazgulētas naktis, bet tas viss transformējas skaistās emocijās – kopā būšanā ar foršāko kolektīvu,  laimē, ka varam dejot, un būt lepniem, ka uzturam latvisko garu!

***

 

Ilgi dejā gaidīta nedēļa ārpus realitātes, cieši kopā ar domu un deju biedriem. Kā tērauda rūdīšanās, iežu izkristalizēšanās – sāpīgs, bet vērtīgs process, kura rezultātā top izcils skaistums. Gruži un pelavas tiek nostumtas malā. Centrā paturam tikai tīro, skaidro un vērtīgo.

Citiem neizprotams prieka un citu emociju daudzums, kas piepilda līdz malām, paceļ augstu un ļauj pilnām saujām dalīties.

Visi ir viens un ik viens ir visi. Deja, dziesma, Latvija!

GK_Cesis_2017_F

Daiļrades vergu tirgoņi Cēsīs

“Tā kā manā skatījumā Cēsis ir visskaistākā pilsēta, kā arī mana dzimtā pilsēta, tad es ar lielu gandarījumu traucos šajā piedzīvojumā, ko sauc par Greizo kompasu. Tas bija īsts piedzīvojums visas dienas garumā, sākot jau ar ģērbšanos vergu skrandās, līdz pat drudžainai rezultātu gaidīšanai. Prieks neaprakstāms! Pats jautrākais bija garāmgājēju reakcija, mūs ieraugot. Visi centās mūs nofotogrāfēt vai iefilmēt, kā mēs striķī sasējušies ejam pa pilsētu. Tāpat arī tiesnešu reakcija un smaidi, mūs ieraugot kontrolpunktos. Tas viss dod enerģiju skriet ātrāk un lekt augstāk. :)” Tā par GK’17 saka Juris.

Tas bija īsts piedzīvojums visas dienas garumā, sākot jau ar ģērbšanos vergu skrandās, līdz pat drudžainai rezultātu gaidīšanai. Prieks neaprakstāms!

Šogad Greizas kompass (GK) atzīmēja 10. jubileju. VPDK “Daiļrade” GK piedalās vien 4 gadus, bet tas mums ir kļuvis par sezonas sākuma centrālo notikumu. Ir skaidrs, ka tajā jāpiedalās, un nenokavēt pieteikšanos – tā jau ir daļa no uzvaras. Šogad mums izdevās uzvarēt jau pirms pasākuma – tikām dalībnieku sarakstā. Nākamais posms ir sarežģītāks – jāizdomā, kā iedzīvināt rīkotāju pieteikto tēmu “Tirgus mode”. Mūsu radošās smadzenes Anda un Aija tam ķērās klāt nopietni, izmantojot kādas viņām vien zināmas metodes. Un risinājums bija rokā ātri vien.

GK_Cesis_2

Skaidrs, ka GK ir sacensības uz laiku. Bet skaidrs, ka mēs neesam nekādi atlēti. Tātad skaidrs – “jāspiež” uz skaistumu un radošumu. Un tā arī darījām. Mūsu uzstādītais mērķis – atkārtot jau divu mūsu dalības gadu panākumus, saņemot balvu par labākajiem tērpiem un noformējumu – tika sasniegts arī šoreiz.

Radošās komandas izdomātais, sagatavotais un dalībnieku izpildītais vergu tirgus bars sestdienas rītā ieradās brīnišķīgajās Cēsīs, satērpās skrandās (vergi) un goda drānās (kungi) un devās pretim savam liktenim. Vergi no 17. gadsimta jau nebūtu nekādi vergi, ja nebūtu tumši brūnām sejām, skrandās un Jupja sarūpētajiem piederības dēlīšiem kaklā. Un kungi nebūtu nekādi kungi, ja nebūtu košās hercoga Jēkaba laika drānās ar nelielām pātadziņām, lai visu to baru novaldītu. Tā kā septembra beigās bija jau stipri ienācies rudens, vergi bija daudz labāk un biezāk ģērbti nekā viņu vēsturiskie brāļi. Un mūsu kungi bija arī daudz vēlīgāki. Stipri nesita. Tikai nokliedzās “stāt!” un lika klanīties kontrolpunktu tienešiem.

GK_Cesis_1

Ar dziesmu un vienotā solī cauri senajai pilsētai

GK sākumpunkts bija Cēsu pilsdrupu estrādē. Kad ieradāmies laukumā, tas mudžēt mudžēja no dažādu laiku tirgotājiem, VID, PVD pārstāvjiem, dārzeņiem, augļiem, putniem, augstās tirgus modes noteicējiem un daudziem citiem personāžiem. Vergu andele sākās jau pirms GK atklāšanas, kad TDA “Liesma” supernaskās omītes labi samaksāja mūsu hercogam (Maziņajam) un nopirka vienu no mūsu skaistākajiem un veselīgākajiem vergiem. Labi, ka Hosē (Ivariņam) kaut kā izdevās aizlaisties no jaunajiem kungiem un laikus atgriezties mūsu pulciņā.

Saņēmuši pirmos uzdevumus, vienojāmies par stratēģiju un devāmies ceļā. Tuvojoties kontrolpunktiem, visi vergi piekabinājās pie kungu turētās virves, Džordžs (Juris) iedarbināja nemanāmu jauno laiku skaņas ierīci un, skanot vergu dziesmai https://www.youtube.com/watch?v=LOOWcnOrqaA, lēnīgi cienīgā gaitā iesoļojām kontrolpunktā. Pilsētā mūs pavadīja sajūsmas pilni skatieni, fotografēšanās ar vietējiem iedzīvotājiem un tienešiem. Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka visus punktus dienas laikā neapgūsim, jo mūsu intelektuālā bagāža, aprīkojums un pats koptēls nepieļāva ātru spriņģošanu pa Cēsu ielām un laukumiem. Tā vietā mēs “izgājām” uz kvalitāti tajos punktos, kas gadījās ceļā. Piemēram, virves sasiešana no mūsu skrandām izdevās lieliska – mūsu sarežģītie un dažādām detaļām pilnie tērpi ļāva mums neizģērbties pilnīgi plikiem un tomēr salikt gandrīz pusotra simta metru garu apģērbu ķēdi.

GK_Cesis_3
Arī tādus darbus mums dod…

Vergu bara sastāvā bija arī Skārletas aukle (Aija), kurai bija savas metodes sarunām ar kontrolpunktu tienešiem. Viņas maģiskais koferītis slēpa dažādus atspirdzinājumus un uzmundrinājumus sagurušajiem un nosalušajiem tienešiem. Mūsu slepenais ierocis bija arī pati mazākā dalībniece Rūta – vergu māmiņas baltais bērniņš – acīmredzams asiņu krustošanās paraugs. Mazā valdzināja tiesnešu sirdis un, iespējams, uz šo to ļāva pievērt acis.

GK_Cesis_4

Kamēr cāļi vēl olās…

Mūsu kājas Cēsīs nostaigāja vairākus desmitus tūkstošus soļu, dažus uzdevumus izpildījām izcili, citus ne. Bet mūs vienoja izcils komandas gars – vienotā ķēdē devāmies pretim visiem izaicinājumiem, no kuriem pēdējais un ilgākais bija finiša meklēšana. Nelielas dzirksteles, kas ceļojuma laikā uzšķīlās starp kungiem un vergiem tikai piedeva asumu un, iespējams, arī ātrumu, ar kādu virzījāmies.

Saguruši nonācām galapunktā un tikām pie gardumiem, kas deva spēku atpakaļceļam uz galvaspilsētu. Pa ceļam mēs – dažas no vergu bara –, vēl drānas nenoģērbušas un mutes nenomazgājušas, mazliet pamulsinājām Cēsu Rimi un Raganas Statoila pārdevējas.

GK_Cesis_5
Grand Finale – kadrā gandrīz visi

Un vakarā – tradicionāli jautrā balle Sporta manēžā. Nebijām pārāk kuplā skaitā, bet tas mums netraucēja ne tikai godam izālēties grupas “Oranžās brīvdienas” turbofolka mazliet pancīgajās noskaņās, sagaidīt dīdžeja atsvaidzinošos ritmus, bet arī saņemt pelnīto godalgu par labākajiem tērpiem. Šogad žūriju apbūra vēl divi citi kolektīvi, kas dalīja otro vietu – košie “Dzīpara” vīnogu ķekari un ne mazāk košie un labi aprīkotie “Ritenīša” čigānu tabora pārstāvji. Iespējams, ka nākamajā gadā cīņa par vērtējumu dailes jomā būs vēl sīvāka. J

Paldies “Dardedzei” un Co par apbrīnojamo sparu un apņēmību, šo kolosālo pasākumu rīkojot jau 10. gadu! Mēs esam lieli GK fani un novēlam tam saules mūžu! Un neizsakāmi liels paldies pulciņa biedriem un atbalstītājiem!

Teksts: Kača, foto: Jupis

No zobena saule lēca

No zobena saule lec

Spožas zvaigznes zobenā,
No zobena saule lec!

Šīs ir mūsu mazās zvaigznītes, kas ļāva iemirdzēties kopējai saulei.

No zobena

* * *
Nedēļu pēc “No zobena…” pie manis veikalā pienāk kāds klients un saka: “Atvainojiet, man šķiet, ka es Jūs redzēju koncertā!” Pārsteigums man: “Jā, biju es koncertā Ķīpsalā”. “Bija tik grandiozs pasākums. Skaisti!” tā sastaptais klients. Vaicāju viņam, vai pats arī piedalījies (mana doma par kādu blakus kolektīva dejotāju)? Bet atbilde skanēja, ka nē, esot bijis starp skatītājiem.

Šis kļuva par manu spilgtāko momentu. Mēs šajā pasākumā esam liela cilvēku masa, visi vienādos tērpos, pusei no mums galvā balti lakati, bieži vien uz laukuma ar grūtībām atpazīstam kolektīva biedrus. Bet te, pilnīgi svešs cilvēks ar starojošām acīm un sajūsmu par pasākumu ir atradis katru no mums tajā lielajā laukumā. Tad saproti kā smilšu graudiņi veido pludmali…

Santa

No zobena saule lēca

* * *
Vienotība. Darbs. Mīlestība. Spēks. Sāpes. Spīts. Cerība. Un man meita, sasmēlusies spēku izrādē, sākusi staigāt, kamēr mamma dejo.

Anda

No zobena saule lēca

* * *
Mans spilgtākais pārdzīvojums.

Veļu druvā pirms uznāciena, protams, vienojamies ar meitenēm, ka Ilze kā mūsu sešinieka galvenā, iet pa priekšu “ieņemt līķi”, tā kā vairāk vidiņā un priekšpusē. Vieta daudz maz zināma, īpaši nesteidzoties un ieejot tēlā, meklēju savu kritušo. Tad pēkšņi saprotu, ka Ilzes vairs nav – visas vienādi notupušās, sejas nerādot, apraud līķi. Saprotu, ka nu gan ir ziepes, skrienu pie kāda brīvā un pamanu, ka Solvita arī tādā pašā situācijā, tomēr vismaz mani nav pazaudējusi. Tupstamies zemē, pieskrien meitenes no cita kolektīva (droši vien tas bija viņu “sarunātais”), bet labi, ka vismaz prom nedzen. :)

Kad nu jāsākas dejai, saprotu, ka ir nākošais pārbaudījums, jo esmu “galvenās meitenes” vietā, no kuras veiksmīgi biju tikusi vaļā mūsu mēģinājumos. Nu neko, sakoncentrēju smadzenes un aiziet – nodejojām, uz seši pacēlām un smuki aiznesām. :)

Karīna

No zobena saule lēca

* * *

Tik ilgi gaidītais notikums, gaidīts, lolots,  par to domāts un sapņots.
To nevar izstāstīt, to nevar aprakstīt, tā ir katra paša sajūta, ko mēs izlaižam caur sevi.
Šo deju brīnumu mēs gaidījām jau vairākus gadus. Gatavošanās laiks tik ilgs, bet dejojām tikai trīs dienas. Tās palidoja kā viens mirklis.
Man šie iespaidi plūst pāri malām. Es apbrīnoju “Zobena” spēku, tas paņem dejotājus savā varā.
Pat lielajos Deju svētkos nav tāds spēks, tāda viena elpa.
Ir jānotic, tad arī notiek šī saslēgšanās.
Vislielākais paldies Agrim Daņiļēvičam un Edžum Arumam par doto iespēju, kurā mēs varējām piedalīties.

Sandra

nz_05

* * *
No šī brīža puiša un šķēpa likteņi būs nešķirami…

Nešķirami, ja baltā mēnesnīcā ir jāstājas tumsai ceļā. Baltā mēnesnīcā ar baltu linu kreklu mugurā un zobena asmenī mirdzošām zvaigznēm. Tumsa ir nežēlīga. Tā klusa pienāk ar ēnām un aptur cirtienā pacelto roku. Tavs ceļš šeit ir beidzies. Karavīra dvēsele gaida veļu māti un citi stāj viņa vietā ar savu šķēpu un likteni. Līdz nāve sastop ar to, kura priekšā viņai ir jāpiekāpjas…

Un tu vari tikai just līdzi tiem, kas šoreiz cīnās tavā vietā. Ar asarām acīs un bezspēcībā cieši sažņaugtām dūrēm, bet tik vien kā just līdzi. Šodien mēs uzvarējām. Nākošreiz?

Jupis

No zobena saule lēca

* * *
“No zobenā…“ sajutu tādu patiesu, mīļu latviešu kopību, ka esam stipri dvēselē, emocionāli, puiši – vīrišķīgi , meitas – sievišķīgas un skaistas.

Tā patiešām bija liela emocionāla bauda šo visu  izdejot… un baudīt un apbrīnot  režisora Uģa Brikmaņa viedos vārdus…

Ilze K.

No zobena saule lēca

* * *
Šis bija mans otrais “No zobens…”, tāpēc tā, kā pirmajā reizē – tik spilgti, tik skaisti, tik sāpīgi, tik lieliski, vairs nebūs nekad. Taču tas ir notikums, kurā dejotājam gribas būt. Gan tad, ja esi tur bijis un tātad – zini, KĀ tas ir, gan arī tad, ja neesi bijis, bet pēc dzirdētajiem nostāstiem ir skaidrs, ka tur JĀBŪT. Tie nav deju svētki, bet tomēr – dejotāja sirdī tie ir svētki. Kad ieskanas “Auļu” mūzika, sanāk kopā visa tūkstoš cilvēku Auļu cilts, mēs paņemam viens otru aiz rokas, ieskatāmies acīs savam partnerim un dejas laikā vēl daudziem mums līdzās, dvēsele sāk vibrēt tā, kā ikdienā to nedara; tā, kā varbūt tā ietrīsas reizi dažos gados, bet citam – tikai pāris reižu dzīvē. Šajā iekšējā vibrācijā ir sadzirdama gan priecīga nots, gan skumjas, gan kaisle un mīlestība, gan sāpes. Un ja tūkstotis dvēseļu tā vibrē… tā ir viena maza spēkstacija ilgam laikam.

Elīna B.

Foto: by Jupis

gk_2016

Par greizu pat vēl greizāks

Vai nav jau jāpiesakās Greizajam kompasam (GK)? Vai tik mēs nenokavēsim pieteikšanos GK??? Drīz jau varēs pieteikties GK? Utt. utjpr. Nu, gluži kā ēzelīši no Šreka pulciņa biedri ar saviem jautājumiem nelika mieru atbildīgajam par dalību fantastiskajā TDA „Dardedze” organizētajā ikgadējā deju kolektīvu saliedēšanās orientēšanās pasākumā „Greizais kompass”. 16. augustā vispārējā histērija sasniedza augstāko pakāpi: “Tagad, tagad – piesakies, piesakies!!! Pieteikšanās GK atvērta!!! Nuuuu, vai pieteicies??!!!” Jā, mīlīši, viss kārtībā, pamanījāmies iesprukt to laimīgo pulciņā, kuri izcīnīja vietu traktorā, lai kopā ar vēl 29 deju kolektīviem dotos uz Ogres laukiem jo šā gada devīze ir – „Mēs no laukiem!”!

greizais_kompass_01
Žurkas cīņai gatavas!

Kad smagākais paveikts, atliek izlemt mūsu pulciņam svarīgāko jautājumu – ko velkam mugurā?? Divas balvas par labākajiem tērpiem tomēr uzliek zināmus pienākumus. Pēc nogurdinošām diskusijām komitejās izlemjam, ka būsim lauku šarma esence – žurkas! Čaklās Džerika rokas sagādā pelēkas astes, Pirmās lēdijas krājumos atrodas pelēkas galvas, Rīgas humpalās strauji sarūk pelēku džemperu krājumi un mēs esam gatavi.

greizais_kompass_02
Kapteinis nevienu sausā neatstās

Tā nu pelēkās, pelēkās drēbēs tērpti, bruņojušies ar pelēku, pelēku šķidro sieru motivācijai, pelēkā, pelēkā 8. oktobra rītā ar pelēku, pelēku vilcienu ierodamies pelēkā, pelēkā Ogrē, kur mūs sagaida raibi raibais lauku pārstāvju pulks – Ķekavas vistas, liesmojošas aitas, teiksmaini dārzeņi un dažādi citi brīnumi. Protams, arī šogad organizatori bija pacentušies godam un pat sevi pārspējuši – krietni lielāks dalībnieku skaits un krietni “samudrītākas” mīklas, pēc kurām atrast kontrolpunktus.

greizais_kompass_03
Pielādēt! Tēmēt! Ūdeni!

Pirmās stundas laikā nevienu tā arī neatrodam… Bet tad, krietni stiprinājuši garu un miesu ar šķidro sieru, uzķeram ideju un maisam gals vaļā – liekam konstruktorus, dzenam naglas, nesam glāzes, bāžam govij dibenā roku un izklaidējam sevi ar vēl citām aizraujošām nodarbēm. Dopinga punktā zinām atbildi jau pirms jautājuma un, kad izcili sevi parādam arī deju minēšanas uzdevumā, saprotam, ka augstākais punkts sasniegts un mierīgā riksī varam doties uz finišu baudīt desu, tēju un dažādu koferīšu saturu.

greizais_kompass_05
Ja es graužu, tātad es domāju!

Tālāk scenārijs ierasts – dodamies uz Rīgu, skrullējam astes komūnā pie Aijas un dodamies uz balli. Sirdīm trīsot, gaidām rezultātus un jaaaaa – tikai pateicoties mūsu izcili relaksētajai attieksmei un totālai tiesnešu neuzpērkamībai, godam saglabājam vietu 20-niekā un visžēlīgi ļaujam uzvarēt dārzeņu bariņam no TDA „Teiksma” (jau otro gadu pēc kārtas…hmmm). Tad jau vairs atliek tikai dejas spridzinoša šlāgerdueta pavadījumā, noklīdušas “Manas rotaļlietas” mierināšana un…….kurš nu visu var atcerēties.

greizais_kompass_06
Uzgraužam?

Liels PALDIES organizatoriem par ieguldīto fantastisko darbu, bijībā noliecam galvas un skūpstām zemi zem viņu kājām!!! Un ar nepacietību gaidām nākamo gadu un nākamo GK, paceļot šķidrā siera kausus uz idejas ilgtspējīgu izdzīvošanu!!!

greizais_kompass_07
Astes rullē!

Teksts: Anda, foto: Jupis & Co.

ng_galvam

Kā Daiļrades Zelts par filmu zvaigznēm tapa

“No zobena” nometnes noslēgumā A. Daņiļēvičs dažiem izredzētiem kolektīviem paziņoja par vienreizēju iespēju mums kļūt par filmu zvaigznēm filmā “Nameja gredzens”. Būšot jādejo improvizēts rituāls ar pliko peldi saullēktā. Daudzi nolēma neizmantot šo romatisko piedāvājumu, izņemot Raibo, Kaču, Sandru, Ilzi, Aiju, Pēteri, Purvišķi, Solvitu un Karīnu. Savukārt no pliko peldes nenobijās tikai Raibais.

Skaisti un gatavi

Ir 1.septembra pēcpusdiena. Kača ir iesēdusies kopistiskajā dejotāju – filmzvaigžņu autobusā un, saldi guļot, aizvizinās līdz Cinevillai. Pārējās filmu zvaigznes ierodas ar personīgo transportu.

Pamazām, bez lielas steigas sākam pucēties. Pēkšņi Karīnai iestājas panika, jo aizmirsušies kāju auti! Vispirms tiek izpētīts auto aptieciņu saturs, tomēr bez rezultāta – elastīgās saites aptieciņās neatrast. Karīna ielec mašīnā un zibens ātrumā dodas iekarot Tukuma aptiekas. Atgriežoties tiek secināts, ka nekas nav nokavēts. (Paldies dievam!) Meičas ir salasījušas Cinevillas autentiskās nezāles un uzpinušas vainagus. Iestiprinājušies ar Aijas cepto kūku, visi dodas stāvēt garajā rindā pēc vikingu tērpiem. Jā, jā, mēs tomēr nebijām vienīgās filmu zvaigznes, un, kā zināms, filmu zvaigžņu sapošana taču prasa milzīgus resursus. Pēc 2 stundu stāvēšanas tikai puišiem, Sandrai un Ilzei ir palaimējies dabūt skaistos tērpus, pārējām jāiztiek ar dīvāna “Gauja” auduma gabaliem. Nu nekas, vismaz silti!

ng03

Zvaigznes uzmirdz tumsā

Saģērbti un sagrimmēti visi dodas uz prožektoru gaismām (jo ir jau krietni satumsis) apspīdēto filmēšanas laukumu. Tur mūs sagaida ļoti aktīvais laukuma asistents Andis. Kača ar viltu atņem lāpu Sandrai, un tad tikai sākas… N reizes tiek atkārtotas darbības, fonā skanot lēnai, monotonai Anda balsij: “Karaliene novelk kurpes, aizpeld laiva…” Tiešām n reizes, jo saskaitīt nemaz nav iespējams. Pamazām aukstumam pārņemot ķermeni un krietni jau pāri pusnaktij, sākam filmēties nākošajai epizodei. Raibais tiek izraudzīts mirušā prinča galvenajai nesēja lomai. To viņš nenogurstoši dara vairākas reizes ar lielu atbildības sajūtu. Pārējie tikmēr apraud prinča un karaļa nāvi.

Nemanot ir uzaususi gaisma un kopā ar Agri Daņiļēviču un aktieriem beidzot esam gatavi izdejot rituāla deju. Diemžēl mūsu puiši ir pārāk daiļi un tuvplānos netiek uzņemti. Un tomēr par spīti tam, ka saullēktā ir ļoti, ļoti auksts un mums mugurā ir tikai un vienīgi No zobena krekli, ieejam gandrīz vai transā, dejojot rituāla deju. Tā tiešām bija visas nakts kulminācija! A.Grauba ir apmierināts, vēl tikai pliko pelde. Tā kā plkst. ir jau 8:00, visi steidzam pa mašīnām – pat Raibais neizmanto iespēju samirkt aukstajā dīķī.

Kaut arī nebija viegli un silti vēl mazāk, mēs pārstāvējām VPDK “Daiļrade” un izbaudījām uz savas ādas, kā tas ir – būt filmu zvaigznei.

Teksts: Karīna & Solvita, foto: Jānis P. & Co.

VPDK “Daiļrade” satriecošās meitenes aicina puišus!

VPDK Daiļrade aicina puišus

VPDK “Daiļrade” satriecošās meitenes aicina savās dejotāju rindās puišus pašos labākajos gados, ar ritma izjūtu, kas ir dejojuši vai ļoti vēlas to darīt, un kam ir neatlaidība apgūt ko jaunu!

Gatavosimies uzvedumam “No zobena saule lēca”, Latvijas 100-gades Deju svētkiem un daudziem jo daudziem sezonas koncertiem. Esam uzcītīgs un draudzīgs kolektīvs, kas pēdējo gadu skatēs nopelnījis Augstākās pakāpes atzīmi.

Gaidīsim uzņemšanā 8. un 12. septembrī Natālijas Draudziņas ģimnāzijā Rīgā, Bruņinieku ielā 24a, plkst. 19:30!

 Līdzi ņem ērtu apģērbu, sporta apavus vai deju čības.

Mēģinājumi notiek pirmdienās un ceturtdienās no plkst. 19:30 līdz 22:30 vai uzvarošām beigām.

Lielā meiteņu skaita dēļ savā pulciņā gan šoreiz uzņemsim tikai dejotājas ar izcilām deju prasmēm.

SSF_2016

Ilgas

Ir pusdesmit no rīta. Saule spīd spoži. Jaušams, ka tūlīt tā sāks cepināt nežēlīgi.

Kurš izdomāja, ka jādejo desmitos no rīta!?

Skolotājai tomēr maiga sirds un plānotais ziemas apģērbs puišiem pirmajā dejā tiek atcelts.

Kad saule spiež pie dēļiem, bet sirds tiecas tālumā...
Kad saule spiež pie dēļiem, bet sirds tiecas tālumā…

Jādejo dīvaina piecu māju ciematā visu piecu māju ielokā.

Nepamet sajūta, ka lietu bīdītājiem bijusi viena doma prātā – “Jūs, jaunburžuji, vakarā uz lielo koncertu tāpat neatnāksiet, tāpēc mēs atbrauksim no rīta pie jums un sabojāsim jūsu brokastis!”

Uzstāšanās laikā no mūzikas dīdītāja/pieteicēja uzzinām, ka visi pieci kolektīvi ir izcilākie, dižākie un leģendārākie Latvijā.

Kur jūs esat, mani nātru pļāvēji?
Kur jūs esat, mani nātru pļāvēji?

Kad koncerts nodancots, Jupis ražo jauno dalībnieku copējamās bildes.

Piņķos pie vietējā okeāna uzslejam telti un iekārtojam interjeru senču stilā. Laiskums pārņem miesu un prāts vairāk nesas uz peldi ne stafetēm.

Ugunsdzēsēju stafetei tek deleģēti naskākie vīri – Raibais, Aldis un Helmuts. Viņi nocīnījās godam.

Tad pumpē, vecīt, žigli vien...
Tad pumpē, vecīt, žigli vien…

Kādā pauzē starp mēģinājumiem kaislā mīlas pret pulciņu uzplūdā Purvišķa kungs visus sacienā ar saldējumu “Pols” uz kociņa.

Viņš arī ir galvenais inženieris un dzinējspēks puišu intermēdijas pļaujmašīnu “Šmiga” ražotnē.

Pļaujmašīnu "Šmiga" pirmā izvešana tautās
Pļaujmašīnu “Šmiga” pirmā izvešana tautās

Vakars klāt un sezonas pēdējais koncerts tiek nodejots tik pacilātā noskaņojumā, ka prieks ir i pašam, i Sašam.

Meitas iejūtas savās vasaras noskaņās.
Meitas iejūtas savās vasaras noskaņās

Ballītē jautrība mutuļo līdz pat trijiem no rīta, bet tik ļoti gaidītais lietus tā arī ir aizgājis secen.

Vīri gatavi vasaras darbiem
Vīri gatavi vasaras darbiem

Teksts: Maziņais, foto: Jupis & Co

Dailrade_25_01

Balle. Balle. Balle!

Balle vienmēr ir kā ķirsis uz tortes, kas sastāv no sūra darba biskvīta, koncertu pildījuma un paša galvenā 25 gadu jubilejas koncerta putukrējuma virsiņas.

Šoreiz ķirsi baudām četras dienas pēc koncerta, kas ir devušas laiku glīti saskrullēt matus, izgludināt goda drānas un atjaunot spēkus mežonīgiem dančiem. Kā jau tik nopietnas jubilejas pasākums, balle notiek greznā vietā – mūsu oficiālajās mājās – Mazajā Ģildē. Mums atvēlēta pati Lielā zāle, kur no vitrāžām noraugās, cik zīmīgi, tolaik pastāvošo 25 dažādu amatu brālību vecākie. Kā jau tik solīdā pasākumā pienākas, balle sākas ar runām un uzrunām no kolektīvu vadības puses un pagodinošu diplomu dalīšanas ilggadējiem un uzcītīgiem Daiļrades dejotājiem.

Daiļrades zelts visā košumā
Daiļrades zelts visā košumā

Pēc oficiālās daļas seko kopfoto, kurā apvienojas pašreizējie Daiļrades dejotāji, Zelta smiltis un bijušie dejotāji. NextDaiļrade šoreiz atstāta mājās. Esam milzumdaudz, nākas stāties cieši, cieši un vēl pēc laika foto atkārtot, jo uzrodas labāka gaisma. Dejotāju izklaidēm tiek piedāvāts arī fotostūrītis no ārzemēm izrakstītas fotogrāfes uzraudzībā, kas tiek aktīvi noslogots, fotografējoties dažādās kombinācijās un izmantojot piedāvātos dīvainos aksesuārus. Populārākie, liekas, ir divi izbāzti dalmācieši.

Dalmācieši nobāl
Dalmācieši nobāl

Blakus fotostūrītim ir iespēja gremdēties atmiņās, vērojot senus foto no kolektīva vēstures. Bieži bija dzirdami izsaucieni – „Paskaties, cik Laurītis tur jauns un tievs!” („Laurīša” vietā bija jebkurš no vecajiem dejotājiem), „Oooo, tas gan bija labs brauciens, izrādās, ka esam arī dejojuši!” u.tml. Brīžiem tiešām grūti noticēt, ka tik daudz piedzīvots un pārdzīvots un ka bijām tik jauni un tievi. Pat grūtu pateikt, kas bija vairāk – atmiņu kamola ritināšana dažādos Ģildes nostūros (klusa, vēsa un patīkama tam izrādījās pat tualete) ar sen nesatiktiem deju kolēģiem vai dejas, dejas, dejas grupas „The Citizens LV” muzikālajā noformējumā.

Kluss intīms
Kluss intīms

Katrā ziņā – mēs noturējām latiņu un, kā jau ierasts, devāmies prom no balles pēdējie. Iespējams, ka iemesls bija tas, ka mūsu sastāvam šoreiz pašiem dekorācijas bija jānovāc. Kamēr daļa pēdējo ballētāju cīnījās par taksometriem pie Ģildes ārdurvīm, čaklākie mūsu pulciņa dalībnieki visas dekorācijas saslēpa Baibiņas mašīnā un nozuda tālēs zilajās (lasi – turpināt pasākumu).

Anda, laimīgi padejojusi pēc gadu ilga pārtraukuma

Foto: Elena Tschuikow

Loms_Fm

Lielā loma skartie

Daiļie ar Zemkopības ministriju – kā podiņš ar vāciņu. Roka piešauta. Šoreiz mūsu peļņas pasākumam mērogs gan cits. Bibliotēkas vietā ministrijas telpas. “Raxtu raxtu” vietā “Vilki”. Keiša vietā sabiedrībā zināmākais zivju spečuks Olte. Astoņu daiļo vietā četri: Elīna, Baiba, Ivars un Maziņais. Neviena prezidenta nav. Daiļajiem vakariņas arīdzan nav paredzētas. Skumji.

Instruktāža šoreiz īsāka. Lielā loma saņēmējiem – zivju magnātiem – rociņa nav jāpasniedz, Maziņā (no sviedriem) žļerkstošās rokas nevienu neuztrauc.

Loms_15_1
Viens no Lielā loma laimīgajiem saņēmējiem (bezbuču režīmā)

Pienākumi sadalīti sekojoši:

  • Baiba palīdz viesiem atrast vietu zālē;
  • Ivars padod ministram;
  • Maziņais – diplomu valsts sekretārei;
  • Elīna pasniedz ziedus laureātiem.

Viesu sagaidīšana šoreiz daudz mazāk krāšņa kā iepriekšējā reizē. Makšķernieki ierodas krietni vēlu un uz vīnu nav pārāk kāri. Drīz vien tiek saganīti zālē. Baiba savu svēto misiju izpildījusi un visu svinīgo ceremoniju pavada trallinot foajē.

Loms_15_2
Zvejnieki no šķidruma nav šķirami

Kad nedaudz vairāk kā puse balvu jau nonākušas laureātu rokās, ir brīdis pirmajam vilku uznācienam. Pēc pāris  dziesmām iekšējā sajūta saka, ka laiks nākamajām balvām, tomēr seko vēl kādi 5-6 vokāli nogriežņi. Jāsaka, ka Maziņais ar Jupi arī varētu vienā meldijā noraut, pasludinot tās par dziesmām, bet neba jau laureāti svētku reizē spīdzināšanu pelnījušu.

Kā pēdējais balvu par mūža ieguldījumu nozarē saņēma Inārijs Voits, kurš vienīgais saņēma ziedus ar jumtiņu – Elīnas buču!

Svinīgās daļas noslēgumā “Vilku” otrais uznāciens, kas scenārijā atzīmēts kā “Lustīgās dziesmas”. Paldies dievam, mēs varam atstāt skatuvi un doties pretī šampanieša servēšanai. “Lustīgās dziesmas” sasniedz mūs arī foajē… Lustīgu danču kājās vietā acīs iespiežas sērīga asara un ir gaužām grūti uztvert atšķirību no pirmā uznāciena. Vokālais izpildījums raisa asociācijas ar pirmskolas vai sākumskolas bērnu vokālā izpildījuma stilu, tik tādā krietni dobjākā toņkārtā. Bet – ko gan dejotājs saprot no dziedāšanas!

Loms_15_3
Spēks un daiļie

Ivars ar Maziņo laista un dala šampanieti vieglās trīsās par drīzu došanos mājās pretī ilgi gaidītajām vakariņām. Bet, tā kā ieradušies tikai 80% viesu, tad mēs esam laipni aicināti pie galda un šoreiz tiekam arī pie siltā. Fonā spēlē “Bellaccord”.  Spēlē tik jauki, ka brīvprātīgi bez bargās kundzes rīkojuma laižamies valsī. Jauks vakars pulciņa zelšanas vārdā.

Teksts: Maziņais, foto: Evija Trifanova