Ir pusdesmit no rīta. Saule spīd spoži. Jaušams, ka tūlīt tā sāks cepināt nežēlīgi.

Kurš izdomāja, ka jādejo desmitos no rīta!?

Skolotājai tomēr maiga sirds un plānotais ziemas apģērbs puišiem pirmajā dejā tiek atcelts.

Jādejo dīvaina piecu māju ciematā visu piecu māju ielokā.

Nepamet sajūta, ka lietu bīdītājiem bijusi viena doma prātā – “Jūs, jaunburžuji, vakarā uz lielo koncertu tāpat neatnāksiet, tāpēc mēs atbrauksim no rīta pie jums un sabojāsim jūsu brokastis!”

Uzstāšanās laikā no mūzikas dīdītāja/pieteicēja uzzinām, ka visi pieci kolektīvi ir izcilākie, dižākie un leģendārākie Latvijā.

Kad koncerts nodancots, Jupis ražo jauno dalībnieku copējamās bildes.

Piņķos pie vietējā okeāna uzslejam telti un iekārtojam interjeru senču stilā. Laiskums pārņem miesu un prāts vairāk nesas uz peldi ne stafetēm.

Ugunsdzēsēju stafetei tek deleģēti naskākie vīri – Raibais, Aldis un Helmuts. Viņi nocīnījās godam.

Kādā pauzē starp mēģinājumiem kaislā mīlas pret pulciņu uzplūdā Purvišķa kungs visus sacienā ar saldējumu “Pols” uz kociņa.

Viņš arī ir galvenais inženieris un dzinējspēks puišu intermēdijas pļaujmašīnu “Šmiga” ražotnē.

Vakars klāt un sezonas pēdējais koncerts tiek nodejots tik pacilātā noskaņojumā, ka prieks ir i pašam, i Sašam.

Ballītē jautrība mutuļo līdz pat trijiem no rīta, bet tik ļoti gaidītais lietus tā arī ir aizgājis secen.

Teksts: Maziņais, foto: Jupis & Co