Spožas zvaigznes zobenā,
No zobena saule lec!
Šīs ir mūsu mazās zvaigznītes, kas ļāva iemirdzēties kopējai saulei.
* * *
Nedēļu pēc “No zobena…” pie manis veikalā pienāk kāds klients un saka: “Atvainojiet, man šķiet, ka es Jūs redzēju koncertā!” Pārsteigums man: “Jā, biju es koncertā Ķīpsalā”. “Bija tik grandiozs pasākums. Skaisti!” tā sastaptais klients. Vaicāju viņam, vai pats arī piedalījies (mana doma par kādu blakus kolektīva dejotāju)? Bet atbilde skanēja, ka nē, esot bijis starp skatītājiem.
Šis kļuva par manu spilgtāko momentu. Mēs šajā pasākumā esam liela cilvēku masa, visi vienādos tērpos, pusei no mums galvā balti lakati, bieži vien uz laukuma ar grūtībām atpazīstam kolektīva biedrus. Bet te, pilnīgi svešs cilvēks ar starojošām acīm un sajūsmu par pasākumu ir atradis katru no mums tajā lielajā laukumā. Tad saproti kā smilšu graudiņi veido pludmali…
Santa
* * *
Vienotība. Darbs. Mīlestība. Spēks. Sāpes. Spīts. Cerība. Un man meita, sasmēlusies spēku izrādē, sākusi staigāt, kamēr mamma dejo.
Anda
* * *
Mans spilgtākais pārdzīvojums.
Veļu druvā pirms uznāciena, protams, vienojamies ar meitenēm, ka Ilze kā mūsu sešinieka galvenā, iet pa priekšu “ieņemt līķi”, tā kā vairāk vidiņā un priekšpusē. Vieta daudz maz zināma, īpaši nesteidzoties un ieejot tēlā, meklēju savu kritušo. Tad pēkšņi saprotu, ka Ilzes vairs nav – visas vienādi notupušās, sejas nerādot, apraud līķi. Saprotu, ka nu gan ir ziepes, skrienu pie kāda brīvā un pamanu, ka Solvita arī tādā pašā situācijā, tomēr vismaz mani nav pazaudējusi. Tupstamies zemē, pieskrien meitenes no cita kolektīva (droši vien tas bija viņu “sarunātais”), bet labi, ka vismaz prom nedzen. :)
Kad nu jāsākas dejai, saprotu, ka ir nākošais pārbaudījums, jo esmu “galvenās meitenes” vietā, no kuras veiksmīgi biju tikusi vaļā mūsu mēģinājumos. Nu neko, sakoncentrēju smadzenes un aiziet – nodejojām, uz seši pacēlām un smuki aiznesām. :)
Karīna
* * *
Tik ilgi gaidītais notikums, gaidīts, lolots, par to domāts un sapņots.
To nevar izstāstīt, to nevar aprakstīt, tā ir katra paša sajūta, ko mēs izlaižam caur sevi.
Šo deju brīnumu mēs gaidījām jau vairākus gadus. Gatavošanās laiks tik ilgs, bet dejojām tikai trīs dienas. Tās palidoja kā viens mirklis.
Man šie iespaidi plūst pāri malām. Es apbrīnoju “Zobena” spēku, tas paņem dejotājus savā varā.
Pat lielajos Deju svētkos nav tāds spēks, tāda viena elpa.
Ir jānotic, tad arī notiek šī saslēgšanās.
Vislielākais paldies Agrim Daņiļēvičam un Edžum Arumam par doto iespēju, kurā mēs varējām piedalīties.
Sandra
* * *
No šī brīža puiša un šķēpa likteņi būs nešķirami…
Nešķirami, ja baltā mēnesnīcā ir jāstājas tumsai ceļā. Baltā mēnesnīcā ar baltu linu kreklu mugurā un zobena asmenī mirdzošām zvaigznēm. Tumsa ir nežēlīga. Tā klusa pienāk ar ēnām un aptur cirtienā pacelto roku. Tavs ceļš šeit ir beidzies. Karavīra dvēsele gaida veļu māti un citi stāj viņa vietā ar savu šķēpu un likteni. Līdz nāve sastop ar to, kura priekšā viņai ir jāpiekāpjas…
Un tu vari tikai just līdzi tiem, kas šoreiz cīnās tavā vietā. Ar asarām acīs un bezspēcībā cieši sažņaugtām dūrēm, bet tik vien kā just līdzi. Šodien mēs uzvarējām. Nākošreiz?
Jupis
* * *
“No zobenā…“ sajutu tādu patiesu, mīļu latviešu kopību, ka esam stipri dvēselē, emocionāli, puiši – vīrišķīgi , meitas – sievišķīgas un skaistas.
Tā patiešām bija liela emocionāla bauda šo visu izdejot… un baudīt un apbrīnot režisora Uģa Brikmaņa viedos vārdus…
Ilze K.
* * *
Šis bija mans otrais “No zobens…”, tāpēc tā, kā pirmajā reizē – tik spilgti, tik skaisti, tik sāpīgi, tik lieliski, vairs nebūs nekad. Taču tas ir notikums, kurā dejotājam gribas būt. Gan tad, ja esi tur bijis un tātad – zini, KĀ tas ir, gan arī tad, ja neesi bijis, bet pēc dzirdētajiem nostāstiem ir skaidrs, ka tur JĀBŪT. Tie nav deju svētki, bet tomēr – dejotāja sirdī tie ir svētki. Kad ieskanas “Auļu” mūzika, sanāk kopā visa tūkstoš cilvēku Auļu cilts, mēs paņemam viens otru aiz rokas, ieskatāmies acīs savam partnerim un dejas laikā vēl daudziem mums līdzās, dvēsele sāk vibrēt tā, kā ikdienā to nedara; tā, kā varbūt tā ietrīsas reizi dažos gados, bet citam – tikai pāris reižu dzīvē. Šajā iekšējā vibrācijā ir sadzirdama gan priecīga nots, gan skumjas, gan kaisle un mīlestība, gan sāpes. Un ja tūkstotis dvēseļu tā vibrē… tā ir viena maza spēkstacija ilgam laikam.
Elīna B.
Foto: by Jupis