Pēc pirmā koncerta Arēnā Rīga dodos pa kāpnēm augšā uz mūsu ģērbtuvi, bet lejup kāpj basketboliste Gunta Baško. Dziļu draudzības jūtu vadīts gadrīz metos viņai ap kaklu, lai teiktu: „Čau, Gunta!“, tomēr laikus aptveru, ka nekad līdz šim viņu neesmu saticis, tikai daudzas reizes redzējis televizora kastē.

***

Man ļoti patika lieluzvedums “Māras zeme”, patika, kā tika caur dejām izstāstīts Latvijas rašanās stāsts, man tas bija skaidrs un saprotams. Ļoti patika pirmajā daļā dejas “Lielais rits”, “Es karā aiziedams”, “Veļu druva, ilğu lauks” un tas, kā pirmo daļu nomainīja otrā lieluzveduma daļa, kā nāk krustneši. Otrā daļa likās gan diezgan smaga, bet stāsts bija saprotams. Patriotismu raisīja trešās daļas dejas “Ir 1873. gads. Dimd Rīga”, patika, ka deja tika dejota, neko nemainot; patriotiskā “Dod man spēku, dod man laiku” un “Dievs, sargi dzimteni”, kur puiši skrēja ar karogiem. Tas šo pretrunīgo deju padarīja ļoti saprotamu, patriotisku. 4. daļā dejas kolāžas sākumā īsti nebija saprotamas, bet, tad vadītāja pirms ğenerālmēğinājuma teica, ka šī daļa veltīta latviešu tautisko deju lielmeistariem, un, šo dejojot, mēs atdodam godu viņiem.  Es pati dejoju “Ciemā teku meitas celt”. No sākuma nebija skaidrs, ko mēs tur darām un kas ir jādara, deju soļu kombinācijas un izpildījums juceklīgs, nevar atcerēties un tas radīja stresu, bet, kad pēc ğenerālmēğinājuma redzēju šīs dejas video, es biju pārsteigta, cik skaisti raksti iznāk. Bija sajūta, ka katrs dejotājs esam kā maza svarīga skrūvīte lielajā mehānismā, un līdz ar to radās svētku sajūta, prieks, un šo deju izbaudīju no visas sirds.

***

Nedēļa vienā skrējienā, precīzāk, deviņarpus dienas. Garākie līdz šim izdejotie svētki. Ļoti piesātināti pieblīvētas dienas – pozitīvu, pacilātu, aizkustinošu, patriotisku, eiforisku sajūtu piepildītas. Svētku gājienā, abu deju programmu koncertos, dalībniekiem rīkotajos koncertos, ikvakara ballītēs. Un jo īpaši – Mežaparka noslēguma koncerta pēdējās četras dziesmas, esot estrādes centrā, kopkora pakājē, un BAUDOT.

***

Deja tas ir liels spēks. Svētki dejai un dejotājiem. Man personīgi šajos svētkos bija izdejošanās, kopības sajūta… bet fināla sajūtas nebija. Nebija tās skudriņas, kas iepriekšējos svētkos… Varbūt nebija vajadzīgā mūzika, finālā visa bija par daudz… manas domas…

***

Sākotnēji Simtgades Deju svētki šķita neparasti gari. Noslēguma koncertā likās, ka gājiens ir bijis pirms mēneša nevis nedēļas, jo pa vidu bija tik daudzi spraigi notikumi un piedzīvojumi. Tomēr tagad, nedēļu vēlāk atgriežoties ikdienā un atskatoties uz svētkiem, tie šķiet kā mirklis, lai gan īss, tomēr tik lielas un pozitīvas enerģijas pielādēts, ka ir iegūts starta trieciens nākamajai piecgadei. Deju svētki – tā nav tikai deja, un tie nav tikai svētki, tā ir kopā būšana, draudzība, smaidi, prieka asaras, partnera acu skatiens un rokas spiediens pirms izgājiena, tie mazie mirkļi, kas izdaiļo ikdienu, un uz brīdi šķiet, ka viss ir iespējams!

***

Ir mirklis pirms fināla iznāciena deju noslēguma koncertā “Māras zeme”. Tūlīt svētki būs izskanējuši. Jau dimd pirmie fināla skaņdarba bungu ritmi un puiši iet laukumā. Meitenes vēl straujiem soļiem stājas garās virknēs uz stadiona skrejceļa un drudžaini meklē savu vietu, jo meiteņu ir daudz, ļoti daudz, un maiņu dēļ katrā koncertā finālu dejo citas – te nevar atrast pazīstamas sejas, tāpēc vēl jo grūtāk orientēties. Šovakar beidzot arī mans fināla iznāciens, visapkārt uztraukuma mutulis, spraukšanās cauri un garām, satraukti čuksti, šaudīgi un šaubīgi skatieni; līdz pēdējam brīdim nav pārliecības, ka esmu īstajā vietā. Pa labi un pa kreisi ir mana kolektīva meitenes – tas dod nelielu drošības sajūtu; vismaz mēs esam kopā. Taču tas vēl nesniedz garantiju, ka, laukumā izejot, satiksimies ar sava kolektīva puišiem. Vai mūsu ceļi krustosies, vai visi būsim savās vietās? Sāk skanēt meiteņu iznāciena mūzika un mūsu kolonnas kā sīkas straumītes sāk tecēt laukumā cauri puišu rindām. Es esmu kolonnas beigu galā un mans ceļš līdz laukumam tai brīdī šķiet tik ļoti ilgs un garš. Pēdējās notis un jau tūliņ jābūt savā vietā! Puiši mūs čukstus skubina: “Ātrāk, ātrāk, ātrāk…” Es vēl nezinu, vai tā eja, kurā esmu nokļuvusi, ir tā, kurā man jābūt. Dikti uztraucos. Vai te nebija jau jābūt manai vietai? Un tad es ieraugu īstās acis, kas mani gaida, un iedrošinošu smaidu! Ir, ir! Visi pasaules iedomātie akmeņi noveļas no maniem pleciem; sen tā neesmu priecājusies par kādu satikšanos. Vēl mirklis lidojuma un tad mēs stāvam viens pret otru lielā rudzu druvā un tās laimīgās acis ir man pretī…

***

Mežaparka lielā estrāde. Māris Sirmais kā virsdiriģents vada “Lec, saulīte!”. Dūrē sažņaugti pirksti uzvijas gaisā un notiek brīnums – visa estrāde apklust. KLUSUMS. KLUSUMS. KLUSUMS. Vienā elpā seko īsa dziesmas frāze un atkal – KLUSUMS. KLUSUMS. KLUSUMS.

Skatos uz 16 000 dziedātāju un domāju:  “Vai tiešām arī šeit mazāk ir vairāk? Vai ir nepieciešams apklust, lai dzirdētu?”

***

Tā vienojošā dejotāju kopības sajūta, kad nav svarīgi, no kura kolektīva tu esi, jo visi dejojam vienu deju gandrīz vienādos tērpos mūsu mīļajiem skatītājiem. Un visi jūtamies saderīgi, iederīgi un piederīgi šajā saimē… un katrs savā veidā derīgi Latvijai!

***

Tas bija kā svētceļojums… Lai arī brīžam grūti, karsti, auksti, sāpošas, nogurušas kājas, mazgulētas naktis, bet tas viss transformējas skaistās emocijās – kopā būšanā ar foršāko kolektīvu,  laimē, ka varam dejot, un būt lepniem, ka uzturam latvisko garu!

***

 

Ilgi dejā gaidīta nedēļa ārpus realitātes, cieši kopā ar domu un deju biedriem. Kā tērauda rūdīšanās, iežu izkristalizēšanās – sāpīgs, bet vērtīgs process, kura rezultātā top izcils skaistums. Gruži un pelavas tiek nostumtas malā. Centrā paturam tikai tīro, skaidro un vērtīgo.

Citiem neizprotams prieka un citu emociju daudzums, kas piepilda līdz malām, paceļ augstu un ļauj pilnām saujām dalīties.

Visi ir viens un ik viens ir visi. Deja, dziesma, Latvija!