Jauns gads nozīmē jaunus koncertus, pirmais mēnesis nav vēl izskanējis, kad daiļradieši steidz nedēļas nogali vadīt ciemos pie “Zīles” uz Ķekavu (jo mums patīk ciemoties!).

Šķiet, katram pulciņam ir savas “galdiņ klājies” tradīcijas, mums ir Elīnītes maize, Aijas vistiņas, Jupja glāžu komplekts un, protams, Maziņā rasols. Tieši ar “Zīles” ziņkārību par rasolu sākās vietējo gaidas pēc mums, šie teic: “Ja būs rasols, mēs jums pīrādziņus sagādāsim!” Un sagādāja arī! I pīrādziņus, i limonādi, i vēl sagaidošu vēstuli. Visi bijām priecīgi un gardu muti notiesājām, maz jau vaig laimei (Un tādas lielas laimes nemaz nav. (..) Ir tikai tādas mazas laimītes. /I.Ziedonis/)

Šoreiz koncerts “skatītāju rindās”, gandrīz kā slavenajā Latvijas Nacionālā teātra izrādē “Īstais Teātris”, kad deju grīda un skatītāju rindas samainījušās vietām. Skatītāji uz skatuves un zāles malās vēro dejotājus no trim pusēm un aizmugurē vēl piedevām spogulis veido skatuves noformējumu. Pilnīgi citas sajūtas. Viss kā uz delnas, nevar vairs lūpas laizīt un degunu raukt, kad skatītājam mugura uzgriezta. :) Toties tā īpašā sajūta, kad ieskaties acīs skatītājam un redzi kā viņš dzīvo līdzi dejas stāstam, dod TĀDU enerģiju un laimes sajūtu, tā sniedz piepildījuma mirkli un atbildi uz jautājumu – kāpēc tev patīk dejot? Viens mirklis mūžībā, kad laiks uz sekundes simtdaļu apstājas. Skatītāj, vai Tu kaut reizi apzinies savu lomu koncertā? Vai kaut reizi esi iedomājies kā Tu maini izrādi?

Šis vakars mums īpašs, jo mūsu vidū ir divas no Latvijas 11990 Ilzēm. Tā ka tikām arī pie garda kliņģera.

Ballīte labi iegriezta, kā jau ierasts :) Bet šoreiz vēl papildus salsas paraugdemonstrējumi, jo divi mūsu dejotāji apgūst arī karstasinīgāku deju ritmus un atveda uz Ķekavu arī savus deju draugus. Skaisti!

Kā jau zināms, kamēr gaismas netiek sadzēstas un slotas netiek izdalītas, tikmēr ballīte mums nav beigusies… un kurš teicis, ka arī tad ir laiks beigt? Aijas dīvāns vilina un ballīte turpinās. :)

Teksts: Saņķiks, foto: Raimonds Karveckis