Deja ir un ir bijusi mana otrā dzīve kopš piecu gadu vecuma. Neskatoties, kur un kāda veidā un stilā, bet tajā es vienmēr esmu atradis sevi, savu mieru, smaidu un prieku. Laikam tāpēc tā neizsīkstošā motivācija to darīt vēl un vēl. Protams, dzīve to ir likusi ne reizi vien pārtraukt un rūpīgi pārdomāt, bet šīs enerģijas un dzīvesprieka nekad nevar būt par daudz. Neskatoties uz to, ka saņēmu aicinājumu šīs sezonas vidū, laikam jau tieši tāpēc atsaucos “Daiļradei” atkal izkustēties no vienmuļās ikdienas.
Solis pie soļa mēģinājumos, kas pārliecinoši lika apjaust, ka jā – dejot ir prieks, visai drīz noveda pie sezonas nākamā kolektīva notikuma – ciemošanās Līvānos. Par “Daiļrades” tradīcijām, kopā būšanu neko daudz nezināju, bija patīkams uztraukums par došanos uz koncertu – sākotnēji kā atbalstītājs, bet tikpat pēkšņi jau dejotāju rindās. Izaicinājums liels, gods to darīt – vēl lielāks. Laikam jau uz visu šo emociju fona pirmie galvenie mirkļi paslīd nemanot, taču atmiņā iespiedies putenis koncerta dienā, jautrā un nepiespiestā gaisotne dodoties uz Līvāniem un smaids līdz ausīm.

Ierodoties Līvānos, mūs silti un viesmīlīgi sagaidīja, taču stipri kavēties laika nebija. Jāiemēģina vietējā skatuve ar mūsu atvestajām dejām – “Lielais rits”, “Jāņu polka”, “Pats par savu naudu dzēru” un “Mugurdancis”. Tieši tikpat aši jau jātērpjas kostīmos, lai iepriecinātu publiku un pats galvenais – lai paši priecātos, jo katrs koncerts ir mazas svinības pašiem dejotājiem.
Jāatzīst, uz skatuves daudz visādi brīnumi piedzīvoti ar pārģērbšanos, jucekļiem, steigu, taču sen nebiju uz savas ādas izjutis lampu drudzi pirms uznācieniem. Laikam jau dēļ patīkamā satraukuma, sajūsmas un atbildības sajūtas pret kolektīvu un vadītāju Gunitu. Bet dziļi ievelkot elpu, pasmaidot, dejas solis aizgāja raiti.
Pēc koncerta, protams, kopbilde, kolektīvais sveiciens par pirmo nodejoto koncertu, kas man bija patīkams pārsteigums, un tam turpinājumā balle kultūras namā. Skan iemīļotas latviešu dziesmas, uz deju plača grūti atrast brīvu vietu un ir daudz daudz deju. Arī pie galda – ierastais kolektīvais rasols. Nepiespiestā gaisotne ar dziesmām turpinās arī mājup – un nešauboties varu teikt – pasākums izdevies un nevaru sagaidīt jau nākamo!

Teksts: Uģis