Latviešiem ir priekšstats vai, kā saka – mēdz runāt, ka Latgale ir tāda īsta un pamatīga vieta Latvijā. Taču jūlija vidū pārliecinājāmies, ka arī Kurzeme nav mazāk “kreptīga”, it īpaši jau – Liepāja.
Mums bija tā lieliskā iespēja piedalīties piejūras pilsētu vidējās paaudzes deju kolektīvu festivālā “Soļi smiltīs”, kas kopumā norisa jau 16. reizi, bet Liepājā – trešo. Kur vēl labāku laiku kā jūlija vidus un vēl labāku vietu kā Liepāja vēlēties vienam vasaras festivālam!? Turklāt šoreiz tas sakrita ar mūsu kolektīva deju sezonas noslēgumu, kam lieliskāku punktu (gan no gramatikas, gan ģeogrāfijas viedokļa) grūti iedomāties. Kaut arī pasākuma oficiālā atklāšana notika sestdienā, lielākā daļa pulciņa, lai pagarinātu festivāla sajūtu un, protams, iesildītu kājas dejai, piejūras pilsētā pulcējās jau piektdienas vakarā. Sestdien ar svinīgām uzrunām, kolektīvu karogiem jūras krastā pie pieminekļa dzelmē palikušajiem jūrniekiem festivāls tika atklāts jau pavisam oficiāli. Un te nu klāt bija tā pirmā saskaršanās ar Liepājas īstumu.
Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Atis Deksnis, atklājot pasākumu, visai neveiksmīgi pārteicās, pieminot augsta līmeņa mākslas un kultūras pasākumus un citus notikumus, kas dejotājiem uz mirkli lika pārdomāt savu nozīmi šajā kontekstā un pēc mirkļa izpausties skaļās ovācijās un aplausos, taču Dekšņa kungs neļāvās augstprātīgai apvainošanās pozai, bet gan vaļsirdīgi atzinās samulsumā, ar savu īstumu uzturot pasākumā pozitīvu gaisotni.
Vēl viena Liepājas pamatīguma deva – Ivo Fomina dziedātā Liepājas himna “Pilsētā, kurā piedzimst vējš” patiešām dziesmā līdzi aizrāva 700-galvaino dejotājpulku un radīja tik lielisku vienotības un pacilātības sajūtu, ka arī mēs līdz sirds dziļumiem izjutām savu vistuvāko deju biedru pleca sajūtu.
Pēc pasākuma atklāšanas pucējāmies koncertiem. Patīkamu pārsteigumu sagādāja publika koncertā Rožu laukumā, kur vietējos priecējām ar vairākām jestrām dejām. Kā novērojām koncerta laikā, liepājnieki ir patiesi ieinteresēti kultūras baudītāji – kurš filmēja visu koncertu ar dažādām sev piederošām viedierīcēm, kurš nostāvēja saulē uz bruģa divas stundas pat nepārvietojoties… Daži no publikas nu galīgi neatbilda ierastajam priekšstatam par tautas deju cienītājiem, un tomēr pārsteidza mūs ar apbrīnojamu nodošanos šim pasākumam no pirmās līdz pēdējai minūtei.
Pirms vakara koncerta jūras krastā katrs kolektīvs bija aicināts atstāt piekrastes smiltīs savu pēdu – no dabas materiāliem veidotu nospiedumu lielas pēdas formā. Šo daudzo neparasti un ar izdomu veidoto pēdu rinda gar jūras krastu, kas stiepās daudzu simtu metru garumā, raisīja ļaužu interesi ne tikai šajā vakarā, bet vēl arī nākamajā dienā. Ziedi, čiekuri, dārzeņi, smilgas, koku zariņi, dūņas, akmeņi, vainagi, sūnas, siens… tie bija tikai daži no materiāliem, ka šeit likti lietā. Turklāt – kādos rakstos un zīmēs!
Vakara koncerts sākās ar dalībnieku gājienu un deju zibakciju un turpinājās vēl ilgi pēc saulrieta. Īstena festivāla sajūta pārņēma gan kāpās sasēdušos kultūras baudītājus, gan saulrietā dejojošos dejotājus. Ballīte pludmalē turpinājās līdz rīta gaismai, visticamāk, nogurdinot Andri Ērgli & Co, jo tik dejojošu zaļumballes publiku viņam, droši vien, sen nebija nācies izklaidēt.
3 stundu miegs Jūrnieku centra sporta zālē arī labi piestāv vasaras festivālam, tāpat kā vēlas un ilgas brokastis Liepājas kafejnīcu terasēs. Viss kopā raisīja lielisku vasaras vidus, labas kompānijas, dziesmu, deju, atpūtas un labi padarīta darba sajūtu. Paldies visiem iesaistītajiem par vienu lielisku deju sezonu!
Teksts: Elīna B., foto: Jupis