Dienā, kad latvieši visā valstī atzīmē Lāčplēša dienu, VPDK “Daiļrade” svinēja pa savam – dejojot. Viens no Lielvārdes lepnumiem un tautas kultūras stiprinātājiem VPDK “Lāčplēsis” rīkoja svētku koncertu, kas pulcēja gan zemessargus, gan dejotājus – tuvākus un tālākus. Pārpildītajām skatītāju rindām bija iespēja vērot jau 100-gades deju svētku repertuāra dejas, kā arī patriotiskas un dejotāju sirdīm tuvas dejas, kas liek mums katram atcerēties savas saknes, savu tautu un valsti. Ikreiz esot šādā koncertā, un vienalga, vai esi uz skatuves vai skatītāju rindās, pārņem neaprakstāma sajūta, pārskrien baudas tirpas, kad saproti, cik mēs latvieši esam bagāti, cik mums ir skaista kultūra un cik daudz ļaužu šo kultūru arvien turpina saglabāt.

Ikviens dejotājs uz skatuves kāpj ar smaidu, ar stipru garu un pārliecību par sevi, par deju un tās ideju. Katrai dejai un dziesmai ir savs stāsts, savs vēstījums, kuru mums dejotājiem ir laime izdzīvot ikreiz, kad dejojam. Par to vislielākais paldies jāsaka latviešu deju horeogrāfiem, kuri tik gaumīgi ir apvienojuši dziesmas ar soļiem un rakstiem. Viens no ievērojamākajiem deju horeogrāfiem bija un dzīvo mūsos vēl šodien – Uldis Žagata. Ikviens zina viņa “Dejotprieku”, “Ai, tēvu zeme” utt. Vecmeistara atdusas vieta ir Lielvārdes kapos un cieņā pret deju meistaru aizdegt svecītes valsts svētkos daļa VPDK “Daiļrade” dejotāju devās tieši turpat.

Dejotājiem ir neizmērāms sīkstums. Vai kāds jel reizi ir manījis dejotāju uz skatuves saviebušos vai knapi velkot pēdējo elpas dvesmu? Atļaušos apgalvot, ka nē, jo tas nav īsts dejotājs, kurš vaid dejojot. Šos vārdus apstiprina tas, ka daļa “Daiļrades” dejotāju plkst. 3 naktī aizdedza piemiņas svecītes 11.novembra krastmalā, bet cita daļa plkst. 5 no rīta – Brāļu kapos. Vai neesam mēs vareni?

Mēs esam, mēs bijām un būsim! Lai mūžam lepna dziesma un deja!

Teksts: Kristiāna