Jauns gads nozīmē jaunus koncertus, pirmais mēnesis nav vēl izskanējis, kad daiļradieši steidz nedēļas nogali vadīt ciemos pie “Zīles” uz Ķekavu (jo mums patīk ciemoties!).

Šķiet, katram pulciņam ir savas “galdiņ klājies” tradīcijas, mums ir Elīnītes maize, Aijas vistiņas, Jupja glāžu komplekts un, protams, Maziņā rasols. Tieši ar “Zīles” ziņkārību par rasolu sākās vietējo gaidas pēc mums, šie teic: “Ja būs rasols, mēs jums pīrādziņus sagādāsim!” Un sagādāja arī! I pīrādziņus, i limonādi, i vēl sagaidošu vēstuli. Visi bijām priecīgi un gardu muti notiesājām, maz jau vaig laimei (Un tādas lielas laimes nemaz nav. (..) Ir tikai tādas mazas laimītes. /I.Ziedonis/)

Šoreiz koncerts “skatītāju rindās”, gandrīz kā slavenajā Latvijas Nacionālā teātra izrādē “Īstais Teātris”, kad deju grīda un skatītāju rindas samainījušās vietām. Skatītāji uz skatuves un zāles malās vēro dejotājus no trim pusēm un aizmugurē vēl piedevām spogulis veido skatuves noformējumu. Pilnīgi citas sajūtas. Viss kā uz delnas, nevar vairs lūpas laizīt un degunu raukt, kad skatītājam mugura uzgriezta. :) Toties tā īpašā sajūta, kad ieskaties acīs skatītājam un redzi kā viņš dzīvo līdzi dejas stāstam, dod TĀDU enerģiju un laimes sajūtu, tā sniedz piepildījuma mirkli un atbildi uz jautājumu – kāpēc tev patīk dejot? Viens mirklis mūžībā, kad laiks uz sekundes simtdaļu apstājas. Skatītāj, vai Tu kaut reizi apzinies savu lomu koncertā? Vai kaut reizi esi iedomājies kā Tu maini izrādi?

Šis vakars mums īpašs, jo mūsu vidū ir divas no Latvijas 11990 Ilzēm. Tā ka tikām arī pie garda kliņģera.

Ballīte labi iegriezta, kā jau ierasts :) Bet šoreiz vēl papildus salsas paraugdemonstrējumi, jo divi mūsu dejotāji apgūst arī karstasinīgāku deju ritmus un atveda uz Ķekavu arī savus deju draugus. Skaisti!

Kā jau zināms, kamēr gaismas netiek sadzēstas un slotas netiek izdalītas, tikmēr ballīte mums nav beigusies… un kurš teicis, ka arī tad ir laiks beigt? Aijas dīvāns vilina un ballīte turpinās. :)

Teksts: Saņķiks, foto: Raimonds Karveckis

Dienā, kad latvieši visā valstī atzīmē Lāčplēša dienu, VPDK “Daiļrade” svinēja pa savam – dejojot. Viens no Lielvārdes lepnumiem un tautas kultūras stiprinātājiem VPDK “Lāčplēsis” rīkoja svētku koncertu, kas pulcēja gan zemessargus, gan dejotājus – tuvākus un tālākus. Pārpildītajām skatītāju rindām bija iespēja vērot jau 100-gades deju svētku repertuāra dejas, kā arī patriotiskas un dejotāju sirdīm tuvas dejas, kas liek mums katram atcerēties savas saknes, savu tautu un valsti. Ikreiz esot šādā koncertā, un vienalga, vai esi uz skatuves vai skatītāju rindās, pārņem neaprakstāma sajūta, pārskrien baudas tirpas, kad saproti, cik mēs latvieši esam bagāti, cik mums ir skaista kultūra un cik daudz ļaužu šo kultūru arvien turpina saglabāt.

Ikviens dejotājs uz skatuves kāpj ar smaidu, ar stipru garu un pārliecību par sevi, par deju un tās ideju. Katrai dejai un dziesmai ir savs stāsts, savs vēstījums, kuru mums dejotājiem ir laime izdzīvot ikreiz, kad dejojam. Par to vislielākais paldies jāsaka latviešu deju horeogrāfiem, kuri tik gaumīgi ir apvienojuši dziesmas ar soļiem un rakstiem. Viens no ievērojamākajiem deju horeogrāfiem bija un dzīvo mūsos vēl šodien – Uldis Žagata. Ikviens zina viņa “Dejotprieku”, “Ai, tēvu zeme” utt. Vecmeistara atdusas vieta ir Lielvārdes kapos un cieņā pret deju meistaru aizdegt svecītes valsts svētkos daļa VPDK “Daiļrade” dejotāju devās tieši turpat.

Dejotājiem ir neizmērāms sīkstums. Vai kāds jel reizi ir manījis dejotāju uz skatuves saviebušos vai knapi velkot pēdējo elpas dvesmu? Atļaušos apgalvot, ka nē, jo tas nav īsts dejotājs, kurš vaid dejojot. Šos vārdus apstiprina tas, ka daļa “Daiļrades” dejotāju plkst. 3 naktī aizdedza piemiņas svecītes 11.novembra krastmalā, bet cita daļa plkst. 5 no rīta – Brāļu kapos. Vai neesam mēs vareni?

Mēs esam, mēs bijām un būsim! Lai mūžam lepna dziesma un deja!

Teksts: Kristiāna

7. oktobrī aujam kājas un dodamies palīgā Edžum Arumam un Limbažu TDA “Katvari” atklāt deju sezonu, to apvienojot arī ar mūsu 2017./2018. gada koncertsezonas atklāšanu. Savu spēju robežās limbažniekus gatavojamies priecēt ar dejām, kas sagatavotas Silvas piemiņas koncertam – “Pie Dieviņa gari galdi”, “Reilenders” un “Ai, tēvu zeme”.

Kā jau ierasts, uz Rīgai tuva rādiusa koncertiem daļa dodas ar saviem auto, daļa ar kopīgo autobusu. Autobraucēju gaitas ir paredzamas un garlaicīgas, toties ar autobusiem ir kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt. Var gadīties tikt pie visdažādākās jautrības pakāpes autobusa šofera kombinācijām. Mums šoreiz trāpījās luksus klases autobusiņš ar… nu jā, stingras nostājas luksus klases šoferi, kurš, smalkos cimdos tērpies, pats iekrāmēja un izkrāmēja somas un tērpus no busa bagāžnieka. Jācer, ka viņš bija patiesi labi fiziski sagatavots, jo nekas no minētā nav viegls pēc svara.

Nākamais pārsteigums mūs sagaidīja spodrajā luksus salonā, kur, spriežot pēc piktogrammām, ne tikai nedrīkst smēķēt (kas būtu pat normāli), bet liecina arī, ka puiši nedrīkst stāvēt ar atkailinātiem torsiem. Tas radīja pārdomas par to, vai meitenes to drīkst. Tiesa – drosminieces, kuras būtu ar mieru šo teoriju pārbaudīt, neatradās. Tad sekoja instruktāža, kas atklāja, ka salonā drīkst dzert tikai ūdeni un grauzt cepumus (daži nelegāļi jau bija pamanījušies nograuzt Kačas piedāvātos ābolus, vieglā satraukumā cenšoties maskēt pēdas). Un ja mums nav par ko runāt, tad varēšot dabūt wi-fi, lai varam spēlēt (labi, ka nesekoja spēlēšanas iespēju ierobežojumi). Olafu šis viss tā satrauca, ka viņš nolēma kļūt par paraugpasažieri un piesprādzējās. Pārējos sāka pārņemt viegla panika – kā šādos apstākļos iegūt nepieciešamo Jautro Garu Koncertam? Bet ir zināms atvieglojums, ka nav līdz tortes, jo ar to var notikt neprognozējams lietas.

Ar to jautrība nebeidzās. Šoferis darīja zināmu, ka Rīgā viņam jābūt laicīgi – jau ap pusnakti, tamdēļ no Limbažiem izbrauksim jau ap desmitiem, pilnīgi iespējams – pirms koncerts vispār būs beidzies. Nu jau panika un histērija pieņēma viesuļvētras Irma apmērus (klusām un zem soliem, protams, lai gan Sandra atļāvās dzert aizliegto kafiju tā, ka viss salons smaržoja), jo tas nozīmē, ka nekāda sezonas atklāšanas ballīte mums nespīd (un ballītes pie Edžus Limbažos parasti ir nepārspējamas!). Liekam galvas kopā, izsakām variantus un sūtām pie šofera vienpersonisku delegāciju Lindas izskatā. Viņa skaidro šoferim, ka ātrāk par pusnakti neesam gatavi startēt, un vispār šitā nebija runāts, bet viņš paliek pie sava – luksus busam savā (gan jau – luksus) garāžā jābūt pusnaktī. Iespējams tāpēc, ka ir risks pārvērsties par ķirbi.

Visu mēģinājuma laiku tiek gudrots un shēmots, kā paildzināt ballītei atvēlēto laiku. Uzklūpam autobraucējiem un brīvās vietas mašīnās tiek izķertas kā karsti pīrādziņi, diemžēl ar to nepietiek un daļai joprojām var nākties rikšot uz busu pa taisno no skatuves vēl tautiņtērpā. Beidzot, pēc skarbas maršruta apcirpšanas, izdodas izdiņģēt stundiņu ballītei.

Kautkur pa vidu šim satraukumam pamanāmies nodejot arī koncertu. Šoreiz Edžus bija nopietni atvēzējies uz viendaļīgu 36 dejas garu pasākumu. Neskatoties uz to, koncerts bija lielisku deju pārpilns, sirsnīgs un jauks. Mūs par sniegumu nesita, iespējams tam par iemeslu bija Skolotājas izklaides VIP zonā. Ballītē katram kolektīvam bija iespēja visus izklaidēt ar sevis izvēlētu mūziku 15 minūšu garumā. Šis uzdevums tikai uzticēts mūsu prezidentam – dīdžejam Pēterim, kurš bija uzdevumu augstumos, atskaņojot mūsu draisko himnu, nemirstīgu romantisko klasiku pulciņa eksprezidentei par prieku un citus jaukus gabalus. Tā kā puskolektīvam ballītes laiks bija ierobežots, tad notikumi tika forsēti, pat līdz tādai pakāpei, ka Pēteris kļuva par Irisu.

Autobraucēju mājupceļš, kā parasti, bija garlaicīgs un paredzams, bet tikmēr busā, dziļā (šalles) aizsegā, no rokas rokā tika padots vīstoklītis – “bērniņš”, kurš tika tukšots ar nolūku kaut kā mazināt paraugšofera izraisīto satraukuma pilno atmosfēru. Kamēr busa pakaļējā sēdeklī raisījās vidējai paaudzei raksturīgās sarunas par vecajiem, labajiem laikiem un  siltām atmiņām, paralēli tam brieda arī vajadzība pēc kādas apstāšanās “zaļajā pieturā”. Te nu nācās ilgi rīkot debates par to, kurš drosmīgais būtu gatavs lūgt mūsu tikai-pēc-stingrām-vadlīnijām-strādājošajam šoferim izpildīt šo iepriekš neplānoto manevru.

Kā nu tas bija, kā nebija, to neviens vairs neatminas, bet šis, iespējams, emocionālajam noskaņojumam dikti kaitīgais uzdevums krita Ivariņa loterijas biļetē. Nešaubāmies, ka viņam nācās saņemties visu drosmi, lai ar šo lūgumu dotos pie šofera. Un cik nepārsteidzošs bija šofera lēmums svētā grafika vārdā atteikt šī aicinājuma izpildi. Tā nu mēs, mūsu fizioloģijai neraksturīgi pārcilvēcīgiem spēkiem, izturējām autobusā līdz pašai galvaspilsētai, lai, gods, kam gods, – atcerētos šo braucienu uz sezonas atklāšanas koncertu kā visprecīzāk laikā visur nonākušu dejotāju un nekad un ne mūžam neaizmirstama šofera epopeju!

Teksts: Anda un Elīna B.