Dienā, kad latvieši visā valstī atzīmē Lāčplēša dienu, VPDK “Daiļrade” svinēja pa savam – dejojot. Viens no Lielvārdes lepnumiem un tautas kultūras stiprinātājiem VPDK “Lāčplēsis” rīkoja svētku koncertu, kas pulcēja gan zemessargus, gan dejotājus – tuvākus un tālākus. Pārpildītajām skatītāju rindām bija iespēja vērot jau 100-gades deju svētku repertuāra dejas, kā arī patriotiskas un dejotāju sirdīm tuvas dejas, kas liek mums katram atcerēties savas saknes, savu tautu un valsti. Ikreiz esot šādā koncertā, un vienalga, vai esi uz skatuves vai skatītāju rindās, pārņem neaprakstāma sajūta, pārskrien baudas tirpas, kad saproti, cik mēs latvieši esam bagāti, cik mums ir skaista kultūra un cik daudz ļaužu šo kultūru arvien turpina saglabāt.
Ikviens dejotājs uz skatuves kāpj ar smaidu, ar stipru garu un pārliecību par sevi, par deju un tās ideju. Katrai dejai un dziesmai ir savs stāsts, savs vēstījums, kuru mums dejotājiem ir laime izdzīvot ikreiz, kad dejojam. Par to vislielākais paldies jāsaka latviešu deju horeogrāfiem, kuri tik gaumīgi ir apvienojuši dziesmas ar soļiem un rakstiem. Viens no ievērojamākajiem deju horeogrāfiem bija un dzīvo mūsos vēl šodien – Uldis Žagata. Ikviens zina viņa “Dejotprieku”, “Ai, tēvu zeme” utt. Vecmeistara atdusas vieta ir Lielvārdes kapos un cieņā pret deju meistaru aizdegt svecītes valsts svētkos daļa VPDK “Daiļrade” dejotāju devās tieši turpat.
Dejotājiem ir neizmērāms sīkstums. Vai kāds jel reizi ir manījis dejotāju uz skatuves saviebušos vai knapi velkot pēdējo elpas dvesmu? Atļaušos apgalvot, ka nē, jo tas nav īsts dejotājs, kurš vaid dejojot. Šos vārdus apstiprina tas, ka daļa “Daiļrades” dejotāju plkst. 3 naktī aizdedza piemiņas svecītes 11.novembra krastmalā, bet cita daļa plkst. 5 no rīta – Brāļu kapos. Vai neesam mēs vareni?
Mēs esam, mēs bijām un būsim! Lai mūžam lepna dziesma un deja!
7. oktobrī aujam kājas un dodamies palīgā Edžum Arumam un Limbažu TDA “Katvari” atklāt deju sezonu, to apvienojot arī ar mūsu 2017./2018. gada koncertsezonas atklāšanu. Savu spēju robežās limbažniekus gatavojamies priecēt ar dejām, kas sagatavotas Silvas piemiņas koncertam – “Pie Dieviņa gari galdi”, “Reilenders” un “Ai, tēvu zeme”.
Kā jau ierasts, uz Rīgai tuva rādiusa koncertiem daļa dodas ar saviem auto, daļa ar kopīgo autobusu. Autobraucēju gaitas ir paredzamas un garlaicīgas, toties ar autobusiem ir kā ar bitēm – nekad neko nevar zināt. Var gadīties tikt pie visdažādākās jautrības pakāpes autobusa šofera kombinācijām. Mums šoreiz trāpījās luksus klases autobusiņš ar… nu jā, stingras nostājas luksus klases šoferi, kurš, smalkos cimdos tērpies, pats iekrāmēja un izkrāmēja somas un tērpus no busa bagāžnieka. Jācer, ka viņš bija patiesi labi fiziski sagatavots, jo nekas no minētā nav viegls pēc svara.
Nākamais pārsteigums mūs sagaidīja spodrajā luksus salonā, kur, spriežot pēc piktogrammām, ne tikai nedrīkst smēķēt (kas būtu pat normāli), bet liecina arī, ka puiši nedrīkst stāvēt ar atkailinātiem torsiem. Tas radīja pārdomas par to, vai meitenes to drīkst. Tiesa – drosminieces, kuras būtu ar mieru šo teoriju pārbaudīt, neatradās. Tad sekoja instruktāža, kas atklāja, ka salonā drīkst dzert tikai ūdeni un grauzt cepumus (daži nelegāļi jau bija pamanījušies nograuzt Kačas piedāvātos ābolus, vieglā satraukumā cenšoties maskēt pēdas). Un ja mums nav par ko runāt, tad varēšot dabūt wi-fi, lai varam spēlēt (labi, ka nesekoja spēlēšanas iespēju ierobežojumi). Olafu šis viss tā satrauca, ka viņš nolēma kļūt par paraugpasažieri un piesprādzējās. Pārējos sāka pārņemt viegla panika – kā šādos apstākļos iegūt nepieciešamo Jautro Garu Koncertam? Bet ir zināms atvieglojums, ka nav līdz tortes, jo ar to var notikt neprognozējams lietas.
Ar to jautrība nebeidzās. Šoferis darīja zināmu, ka Rīgā viņam jābūt laicīgi – jau ap pusnakti, tamdēļ no Limbažiem izbrauksim jau ap desmitiem, pilnīgi iespējams – pirms koncerts vispār būs beidzies. Nu jau panika un histērija pieņēma viesuļvētras Irma apmērus (klusām un zem soliem, protams, lai gan Sandra atļāvās dzert aizliegto kafiju tā, ka viss salons smaržoja), jo tas nozīmē, ka nekāda sezonas atklāšanas ballīte mums nespīd (un ballītes pie Edžus Limbažos parasti ir nepārspējamas!). Liekam galvas kopā, izsakām variantus un sūtām pie šofera vienpersonisku delegāciju Lindas izskatā. Viņa skaidro šoferim, ka ātrāk par pusnakti neesam gatavi startēt, un vispār šitā nebija runāts, bet viņš paliek pie sava – luksus busam savā (gan jau – luksus) garāžā jābūt pusnaktī. Iespējams tāpēc, ka ir risks pārvērsties par ķirbi.
Visu mēģinājuma laiku tiek gudrots un shēmots, kā paildzināt ballītei atvēlēto laiku. Uzklūpam autobraucējiem un brīvās vietas mašīnās tiek izķertas kā karsti pīrādziņi, diemžēl ar to nepietiek un daļai joprojām var nākties rikšot uz busu pa taisno no skatuves vēl tautiņtērpā. Beidzot, pēc skarbas maršruta apcirpšanas, izdodas izdiņģēt stundiņu ballītei.
Kautkur pa vidu šim satraukumam pamanāmies nodejot arī koncertu. Šoreiz Edžus bija nopietni atvēzējies uz viendaļīgu 36 dejas garu pasākumu. Neskatoties uz to, koncerts bija lielisku deju pārpilns, sirsnīgs un jauks. Mūs par sniegumu nesita, iespējams tam par iemeslu bija Skolotājas izklaides VIP zonā. Ballītē katram kolektīvam bija iespēja visus izklaidēt ar sevis izvēlētu mūziku 15 minūšu garumā. Šis uzdevums tikai uzticēts mūsu prezidentam – dīdžejam Pēterim, kurš bija uzdevumu augstumos, atskaņojot mūsu draisko himnu, nemirstīgu romantisko klasiku pulciņa eksprezidentei par prieku un citus jaukus gabalus. Tā kā puskolektīvam ballītes laiks bija ierobežots, tad notikumi tika forsēti, pat līdz tādai pakāpei, ka Pēteris kļuva par Irisu.
Autobraucēju mājupceļš, kā parasti, bija garlaicīgs un paredzams, bet tikmēr busā, dziļā (šalles) aizsegā, no rokas rokā tika padots vīstoklītis – “bērniņš”, kurš tika tukšots ar nolūku kaut kā mazināt paraugšofera izraisīto satraukuma pilno atmosfēru. Kamēr busa pakaļējā sēdeklī raisījās vidējai paaudzei raksturīgās sarunas par vecajiem, labajiem laikiem un siltām atmiņām, paralēli tam brieda arī vajadzība pēc kādas apstāšanās “zaļajā pieturā”. Te nu nācās ilgi rīkot debates par to, kurš drosmīgais būtu gatavs lūgt mūsu tikai-pēc-stingrām-vadlīnijām-strādājošajam šoferim izpildīt šo iepriekš neplānoto manevru.
Kā nu tas bija, kā nebija, to neviens vairs neatminas, bet šis, iespējams, emocionālajam noskaņojumam dikti kaitīgais uzdevums krita Ivariņa loterijas biļetē. Nešaubāmies, ka viņam nācās saņemties visu drosmi, lai ar šo lūgumu dotos pie šofera. Un cik nepārsteidzošs bija šofera lēmums svētā grafika vārdā atteikt šī aicinājuma izpildi. Tā nu mēs, mūsu fizioloģijai neraksturīgi pārcilvēcīgiem spēkiem, izturējām autobusā līdz pašai galvaspilsētai, lai, gods, kam gods, – atcerētos šo braucienu uz sezonas atklāšanas koncertu kā visprecīzāk laikā visur nonākušu dejotāju un nekad un ne mūžam neaizmirstama šofera epopeju!
Šī gada 1. februārī lielajai dejotāju saimei nācās atvadīties no ilggadējas deju ansambļu “Zīle” un “Daiļrade” vadītājas Silvas Štelfas, viņai aizejot mūžībā.
2017. gada 14. oktobrī plkst. 17.00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, Rīgā, Mūkusalas ielā 3, notiks koncerts Silvas Štelfas piemiņai “Mūsu tuvums ir tuvāks par tuvumu”.
Koncertā 14. oktobrī piedalīsies Silvas Štelfas dejotāji ar saviem deju kolektīviem:
Gunita Zirne ar VPDK “Daiļrade” (Rīga),
Lauris Siliņš ar VPDK “Dārta” (Babīte) un Babītes bērnu deju kolektīvu “Kaspīne” (mākslinieciskā vadītāja Dace Veide),
Liene Frīdberga ar VPDK “Zeperi” (Līgatne),
Edžus Arums ar TDA “Katvari” (Limbaži),
Andris Bergmanis ar DA “Pērkons” (Rīga),
Agnese Meliņa ar bērnu deju kolektīvu “Dzērvenīte” (Rīga),
Vita Priede ar JDK “Katlakalns” un VPDK “Savieši” (Katlakalns),
Vita Timermane ar TDA “Zīle” (Ķekava),
Jānis Vinklers ar TDK “RAMTAI” (Šveice).
Silva Štelfa dzimusi 1949. gadā. 1969. gadā beigusi Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu. No 1968. līdz 1971. gadam bijusi VDA “Daile” soliste. No 1971. līdz 1978. gadam bijusi TDA “Vektors” dejotāja, strādājusi kā Rīgas kinostudijas montāžas režisora asistente ar režisoriem O. Dunkeru, G. Piesi, A. Epneru, A. Burovu u.c. No 1973. līdz 1993. gadam bijusi TDA “Zīle” mākslinieciskā vadītāja, no 1990.gada līdz 2012. gadam – deju ansambļa “Daiļrade” vadītāja.
Viņas kolēģi un izskolotie dejotāji uzsver, ka Silvas devums tautas skatuves dejas jomā un Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanā ir nenovērtējams. Dejotāju un kolēģu atmiņā viņa paliks ar savu māksliniecisko rokrakstu, sievišķīgo šarmu, drosmi atļauties un spēju katrā dejā ieraudzīt ko īpašu, atrast un pasniegt dejas galveno domu, spējot uzrunāt skatītāju tūkstošus. Silvas dejotāji vienmēr izcēlušies ar pamatīgumu, noslīpētām deju kustībām, izdzīvotu dejas stāstu, savstarpējās attiecībās izceļot sievišķīgu skaistumu meitenēs un vīrišķīgo brašumu puišos.
Bezmaksas ieejas biļetes no 5. oktobra pieejamas “Biļešu Paradīzes” kasēs, kā arī stundu pirms koncerta LNB Ziedoņa zālē.
Silvas Štelfas piemiņas koncertu “Mūsu tuvums ir tuvāks par tuvumu” organizē RKTMC “Mazā Ģilde” ar Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta atbalstu.
Latviešiem ir priekšstats vai, kā saka – mēdz runāt, ka Latgale ir tāda īsta un pamatīga vieta Latvijā. Taču jūlija vidū pārliecinājāmies, ka arī Kurzeme nav mazāk “kreptīga”, it īpaši jau – Liepāja.
Mums bija tā lieliskā iespēja piedalīties piejūras pilsētu vidējās paaudzes deju kolektīvu festivālā “Soļi smiltīs”, kas kopumā norisa jau 16. reizi, bet Liepājā – trešo. Kur vēl labāku laiku kā jūlija vidus un vēl labāku vietu kā Liepāja vēlēties vienam vasaras festivālam!? Turklāt šoreiz tas sakrita ar mūsu kolektīva deju sezonas noslēgumu, kam lieliskāku punktu (gan no gramatikas, gan ģeogrāfijas viedokļa) grūti iedomāties. Kaut arī pasākuma oficiālā atklāšana notika sestdienā, lielākā daļa pulciņa, lai pagarinātu festivāla sajūtu un, protams, iesildītu kājas dejai, piejūras pilsētā pulcējās jau piektdienas vakarā. Sestdien ar svinīgām uzrunām, kolektīvu karogiem jūras krastā pie pieminekļa dzelmē palikušajiem jūrniekiem festivāls tika atklāts jau pavisam oficiāli. Un te nu klāt bija tā pirmā saskaršanās ar Liepājas īstumu.
Vējš matos un saule sejā
Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Atis Deksnis, atklājot pasākumu, visai neveiksmīgi pārteicās, pieminot augsta līmeņa mākslas un kultūras pasākumus un citus notikumus, kas dejotājiem uz mirkli lika pārdomāt savu nozīmi šajā kontekstā un pēc mirkļa izpausties skaļās ovācijās un aplausos, taču Dekšņa kungs neļāvās augstprātīgai apvainošanās pozai, bet gan vaļsirdīgi atzinās samulsumā, ar savu īstumu uzturot pasākumā pozitīvu gaisotni.
Vēl viena Liepājas pamatīguma deva – Ivo Fomina dziedātā Liepājas himna “Pilsētā, kurā piedzimst vējš” patiešām dziesmā līdzi aizrāva 700-galvaino dejotājpulku un radīja tik lielisku vienotības un pacilātības sajūtu, ka arī mēs līdz sirds dziļumiem izjutām savu vistuvāko deju biedru pleca sajūtu.
Pēc pasākuma atklāšanas pucējāmies koncertiem. Patīkamu pārsteigumu sagādāja publika koncertā Rožu laukumā, kur vietējos priecējām ar vairākām jestrām dejām. Kā novērojām koncerta laikā, liepājnieki ir patiesi ieinteresēti kultūras baudītāji – kurš filmēja visu koncertu ar dažādām sev piederošām viedierīcēm, kurš nostāvēja saulē uz bruģa divas stundas pat nepārvietojoties… Daži no publikas nu galīgi neatbilda ierastajam priekšstatam par tautas deju cienītājiem, un tomēr pārsteidza mūs ar apbrīnojamu nodošanos šim pasākumam no pirmās līdz pēdējai minūtei.
Tiek izvēlēta etalonpēda
Pirms vakara koncerta jūras krastā katrs kolektīvs bija aicināts atstāt piekrastes smiltīs savu pēdu – no dabas materiāliem veidotu nospiedumu lielas pēdas formā. Šo daudzo neparasti un ar izdomu veidoto pēdu rinda gar jūras krastu, kas stiepās daudzu simtu metru garumā, raisīja ļaužu interesi ne tikai šajā vakarā, bet vēl arī nākamajā dienā. Ziedi, čiekuri, dārzeņi, smilgas, koku zariņi, dūņas, akmeņi, vainagi, sūnas, siens… tie bija tikai daži no materiāliem, ka šeit likti lietā. Turklāt – kādos rakstos un zīmēs!
Mūsu pēda Liepājas smiltīs
Vakara koncerts sākās ar dalībnieku gājienu un deju zibakciju un turpinājās vēl ilgi pēc saulrieta. Īstena festivāla sajūta pārņēma gan kāpās sasēdušos kultūras baudītājus, gan saulrietā dejojošos dejotājus. Ballīte pludmalē turpinājās līdz rīta gaismai, visticamāk, nogurdinot Andri Ērgli & Co, jo tik dejojošu zaļumballes publiku viņam, droši vien, sen nebija nācies izklaidēt.
3 stundu miegs Jūrnieku centra sporta zālē arī labi piestāv vasaras festivālam, tāpat kā vēlas un ilgas brokastis Liepājas kafejnīcu terasēs. Viss kopā raisīja lielisku vasaras vidus, labas kompānijas, dziesmu, deju, atpūtas un labi padarīta darba sajūtu. Paldies visiem iesaistītajiem par vienu lielisku deju sezonu!
Gatavošanās 17. jūnija brīvdabas mākslas pasākumam “Fabulas par mīlestību” sākās jau pāris mēnešus iepriekš, kad katram sev pašam vajadzēja noformulēt savu tautas dejas mīlestības formulu un izlemt, vai tiešām 20 minūšu garš deju popūrijs ir pieveicams ar nostieptiem pirkstgaliem, neslēptu iedvesmu un apburošu smaidu.
Skaistums, kas nogalina
Absolūtais vairākums teica pārliecinošu “JĀ” un metās trakajā mācīšanās maratonā, kura laikā tika iemēģinātas gan slīpas mēģinājuma zāles grīdas, gan neierasti žilbinoši spoguļi. Un gluži neticami – jau vienu mēģinājumu pirms koncerta pat pašiem neapķērīgākajiem dejotājiem radās pieņemama izpratne ne tikai par kopējo popūrija deju secību, bet arī par roku novietojumu uz partnera un acu skatienu krustošanās leņķiem.
Vai Jāņi ir tepat aiz stūra?
Taču tie bija tikai maza bērna šļupsti, salīdzinot ar lielo izaicinājumu, kas bija sagatavots dāmām – īpašo koncerta frizūru radīšana. Vispirms jau mājās matus bija nepieciešams iegofrēt. Kā noskaidrojās profesionālā apspriedē, šim mērķim var izmantot arī elektriskās vafeļu cepamās pannas, ja nav drosmes operēt ar diviem uzkarsētiem gludekļiem. Tālāk frizūras iegūšanai katra māksliniece nokļuva divu meistaru rokās, kas viņu pārvērta par vizuāli un emocionāli uzrunājošu mākslas darbu.
Pēc tik nopietnas gatavošanās skatītāji pie Piņķu jūras tika burtiski satriekti ar “Daiļrades” rādīto stāstu “Pie dzintara jūras”. Un kā mazi dzintariņi iemirdzējās gan skatītāju smaidi, gan dejotāju dzirkstošie skatieni.
Ko izvēlēsies tu?
Tradicionālo pirmās reizes medaļu un drapes trauciņu pēc koncerta saņēma Juris un Ivo. Balle ar grupu “Vēja radītie” sākās vēja ātrumā un arī dziesma “Kaija” izskanēja negaidīti ātri un uzmundrinoši un turpinājās līdz pat gaismai.
Daiļi, daiļi
Es ar’ tur biju un visu to piedzīvoju. Ja neticiet, nelasiet!
Deja ir un ir bijusi mana otrā dzīve kopš piecu gadu vecuma. Neskatoties, kur un kāda veidā un stilā, bet tajā es vienmēr esmu atradis sevi, savu mieru, smaidu un prieku. Laikam tāpēc tā neizsīkstošā motivācija to darīt vēl un vēl. Protams, dzīve to ir likusi ne reizi vien pārtraukt un rūpīgi pārdomāt, bet šīs enerģijas un dzīvesprieka nekad nevar būt par daudz. Neskatoties uz to, ka saņēmu aicinājumu šīs sezonas vidū, laikam jau tieši tāpēc atsaucos “Daiļradei” atkal izkustēties no vienmuļās ikdienas.
Solis pie soļa mēģinājumos, kas pārliecinoši lika apjaust, ka jā – dejot ir prieks, visai drīz noveda pie sezonas nākamā kolektīva notikuma – ciemošanās Līvānos. Par “Daiļrades” tradīcijām, kopā būšanu neko daudz nezināju, bija patīkams uztraukums par došanos uz koncertu – sākotnēji kā atbalstītājs, bet tikpat pēkšņi jau dejotāju rindās. Izaicinājums liels, gods to darīt – vēl lielāks. Laikam jau uz visu šo emociju fona pirmie galvenie mirkļi paslīd nemanot, taču atmiņā iespiedies putenis koncerta dienā, jautrā un nepiespiestā gaisotne dodoties uz Līvāniem un smaids līdz ausīm.
Smaidošā Daiļrades kopbilde
Ierodoties Līvānos, mūs silti un viesmīlīgi sagaidīja, taču stipri kavēties laika nebija. Jāiemēģina vietējā skatuve ar mūsu atvestajām dejām – “Lielais rits”, “Jāņu polka”, “Pats par savu naudu dzēru” un “Mugurdancis”. Tieši tikpat aši jau jātērpjas kostīmos, lai iepriecinātu publiku un pats galvenais – lai paši priecātos, jo katrs koncerts ir mazas svinības pašiem dejotājiem.
Jāatzīst, uz skatuves daudz visādi brīnumi piedzīvoti ar pārģērbšanos, jucekļiem, steigu, taču sen nebiju uz savas ādas izjutis lampu drudzi pirms uznācieniem. Laikam jau dēļ patīkamā satraukuma, sajūsmas un atbildības sajūtas pret kolektīvu un vadītāju Gunitu. Bet dziļi ievelkot elpu, pasmaidot, dejas solis aizgāja raiti.
Pēc koncerta, protams, kopbilde, kolektīvais sveiciens par pirmo nodejoto koncertu, kas man bija patīkams pārsteigums, un tam turpinājumā balle kultūras namā. Skan iemīļotas latviešu dziesmas, uz deju plača grūti atrast brīvu vietu un ir daudz daudz deju. Arī pie galda – ierastais kolektīvais rasols. Nepiespiestā gaisotne ar dziesmām turpinās arī mājup – un nešauboties varu teikt – pasākums izdevies un nevaru sagaidīt jau nākamo!
Mēdz sacīt, ka janvāra beigās diena ir kļuvusi par vienu zaķa lēcienu garāka. Dejotāju valodā tas būtu, ka vienu polku tuvāk Deju svētkiem. Šajā laikā starp Jauno gadu un Ķīniešu Jauno gadu “Daiļrade” dodas uz Carnikavu ciemos pie “Arnikas”, lai piedalītos koncertā “Jādejo, lai būtu prieks” kopā ar deju kolektīviem no Bauskas, Lielvārdes, Rīgas, Pērnavas un, protams, mājiniekiem, Carnikavas.
Grāmatas izceļ dejotprieku
“Daiļradei” šis ir pirmais koncerts Jaunajā gadā, man – pirmais koncerts “Daiļradē” un šajā sezonā, un ar deju “Es mācēju danci vest”, ar kuru saistās īpašas atmiņas. Liktenīgas sagadīšanās dēļ šis ir arī retais “Daiļrades” koncerts, kuru baudīt klātienē ir ieradusies mūsu “muziciņa” Arta.
Saulainās dienas un koncerta priekšnojautu iepriecināti ierodamies Carnikavā, kur tiekam izmitināti vietējā tautas nama “Ozolaine” bibliotēkas lasītavā. Te tad arī brīvajos brīžos katrs atrod grāmatu savai gaumei. Tiek izmēģināti spēki arī puzzles salikšanā, bet Aldis saprot, ka Vinnijs Pūks un Nāriņa vienā pasakā nesatiekas un met mieru šai nodarbei.
Grāmatas izceļ aizrautību
Koncertā “Daiļrade” bez jau pieminētās “Es mācēju danci vest” izdejo gan cēlo “Dižo Kurzemnieku gatvi”, gan maģisko “Jāņu polku”, gan jestro “Mugurdanci”, kuru kā pēdējo koncerta deju lūdz dejot atkārtoti. Tad gan iet lakati pa gaisu, kurpes plīst… un dejotāji ātri pamet zāli, nedodot skatītājiem iespēju redzēt deju trešo reizi.
Vakara turpinājums norit “Krodziņā pie septiņiem gaiļiem”, kur – atkal jau jāsaka – pirmo reizi man ir iespēja baudīt izslavēto Maziņā Rosolu, kurš tieši šoreiz ir tapis īpašā, kolektīvā veidā. Neiztrūkst “Daiļrades” tradicionālās Jupja Pikantās maizītes, Elīnas pašceptā Maize, mājinieku gādātie slavenie Carnikavas nēģi un citi gastronomijas brīnumi.
Grāmatas izceļ būtisko
Vakara gaitā, starp rotaļām, viktorīnām un dejām, “Daiļrade” iegūst titulu “Košākais deju kolektīvs’’ kā apliecinājumu tam, ka prot gan daiļi izdejot dejas, gan daiļi radīt rosolu atbilstoši savam vārdam – Daiļi + Radīt.
Lūk, tāds pirmreizējs koncerts man bija “Daiļradē”. Paldies visiem par smaidiem un kopābūšanu, īpaši Skolotājai Gunitai, dejas partnerim Ivaram, ciemos un mājās vedējiem Helmutam un Baibiņai!
12.novembrī VPDK “Daiļrade” viesojās Lielvārdē, kur kopīgā koncertā ar vidējās paaudzes deju kolektīviem VPDK “Bandzenieki”, VPDK “Daugavieši”, VPDK “Lāčplēsis”, VPDK “Kadiķis” un VPDK “Virši” izdejojām sev mīļās un tuvās latviešu tautas dejas.
Aizbraucot uz Lielvārdes kultūras namu, mūs laipni sagaidīja mājas saimnieki VPDK “Lāčplēsis”. Ierādīja telpas, kur pārģērbties un visi gājām uz mēģinājumu.
Koncertā dejojām trīs dejas – Agra Daņiļēviča “Jāņu polku” no deju izrādes “No zobena saule lēca”, Jāņa Purviņa “Mugurdancis” un Ulda Žagatas “Es mācēju danci vest”.
Ja man arī būtu vēl divas rociņas…
Man bija tas gods un laime pirmo deju šajā kolektīvā nodejot “Es mācēju danci vest”.
Pēc koncerta aplausi, apsveikumi un ziedi. Arī es tiku pie medaļas un dāvaniņas – par pirmo koncertu kolektīvā.
Un tad balle, kā izrādās – ar atrakcijām. Šoreiz gan nebija muzikanti, bet dīdžejs, skanēja gan līdzi dziedamās dziesmas, gan dejojamās.
Uz vienotā dailes viļņa
Bija arī klāts svētku galds – no koncerta organizētājiem bija mandarīni un zirņi ar speķi un klāt kefīrs, kā arī, kā es uzzināju, – neiztrūkstošais Maziņā gatavotais rasols un Elīnas B. ceptā maize, kā arī daudz un dažādi citi našķi un kārumi.
Ballē pirmā atrakcija – katram kolektīvam uzdeva atrādīt par viņu apvidu radītās teikas –mums, protams, tika teika par Rīgu. Tika dotas 20 minūtes, lai apdomātos, kā to teiku parādīt. Man bija liels pārsteigums par visu kolektīvu aktiermeistarību, bet jo lielāks par “Daiļradi”. Jupis ātri un vienkārši visiem sadalīja lomas. Piemēram: Solvita – milzis, Maziņais – bērns, Inese – lukturis, Kača – zelts, Elīna B. – muca, Anda – Rīga un man ar Džeriku iedalīja saucēju lomu, kas pamodina milzi. Un daudzas citas lomas, kā ala, tornis, utt. Man sākumā nebija ne jausmas, kā to teiku var parādīt, bet mums visiem kopā sanāca tik interesanti un smieklīgi, ka pat ieguvām balvu.
Par šādiem ziediem ir vērts pacensties
Otrā atrakcija bija pabeigt sakāmvārdus – šajā atrakcijā piedalījās Jupis un Kača – bet īsti panākumus šeit neguva – jo kā izrādās daudzus sakāmvārdus mēs nemaz nezinām. Bet bija ļoti interesanti un varēja izsmieties no sirds.Bija vēl trešā atrakcija, kurā mēs kaut kā neiesaistījāmies, tomēr bija interesanti vērot, kā puiši mētājās ar konfektēm, lai trāpītu meiteņu krūšturos. :)
Saturieties, puiši! Es jau nāku!
Bija jau balle pusē un lielākā daļa jau devās prom – palika paši izturīgākie un dejojot gribošie.
Līdz pienāca brīdis, kad arī es ar savu kompāniju braucām mājās – paldies Džerikam un Jupim, ka atveda uz koncertu un aizveda arī uz mājām.
Kad viss ir tik labi…
Liels prieks un gandarījums, ka kolektīvs ir vienots, draudzīgs un dejotāji ir izpalīdzīgi grūtās situācijās (kāda arī gadījās man – šajā koncertā).
Ir iesākušies deju kolektīva „Daiļrades Zelts” 2016/2017 sezonas koncerti. Šis jau ir astotais gads, kad šis deju kolektīvs kāpj uz skatuves priecēt skatītājus ar savu dejotprieku. Sezona ir sākusies ar koncertu „Deja Latvijai” Preiļu kulturas namā. Koncertā piedalījās arī Latvijā pazīstami un iemīļoti vidējās paaudzes deju kolektīvi „Dancis”, „Līgo” un „Jampadracis”.
Sirdīs jau “No zobena …” noskaņa
Bet sāksim no sākuma. Agrs svētdienas rīts pie LU, ierodas samiegojusies tauta, lai mērotu ceļu uz Preiļiem. Braucam vienā busā ar „Danča” dejotājiem. Izskatās, ka daudziem iepriekšējās dienas vakars ir beidzies īsi pirms izbraukšanas, bet, kas tad mums – pieredzējušiem tusētājiem – ko sūkstīties, saņemamies un ….. diezgan fiksi autobusā iestājas klusums. Vieni guļ, bet citi uzvedas īpaši klusi, lai nepamodinātu pārējos. Un tā, mierīgi čunčinot, esam beidzot pie Preiļu k/n. Ātri pārģērbjamies mēģinājumu tērpos un sākam. Ko sākam? Nu, protams, ar sasveicināšanos, apkampšanos, sabučošanos un vēl dažādām darbībām, lai izrādītu savu sajūsmu, satiekot draugus no citiem kolektīviem, jo šajā sezonā vēl neesam tikušies. Pa vidu šim tusiņam, starp citu, notiek arī mēģinājums. Ir ok, dejojam, kā varam, kolektīvu vadītāji dod vēl pēdējos vadošos norādījumus (cits skaļāk un uzstājīgāk, cits mierīgi un ar mīlestību).
Mēģinājums beidzas, ejam ieņemt ģērbtuvi, tieši – “ieņemt”, jo esam vienā ģērbtuvē ar „Jampadraci”. Kurš ātrāk – dabūs labāku vietu. Izrādās, vietas ir gandrīz pietiekoši (krēsls jādala ar vēl kādu, varbūt diviem, bet ir ok). Dejotāji pie tā jau ir pieraduši un, domāju, ka mēs bez tā pat vairs nevaram, jo esam tomēr kolektīvs un jebkuras tuvākas attiecības ar kaimiņu tikai satuvina vēl vairāk.
Ir pusdienlaiks, kādam agrāk, citam vēlāk, bet ēst gribas visiem. Ejam meklēt, kur Preiļu lielpilsētā varētu kaut ko apēst. Aptaujājot vietējos ieziemiešus, nonākam kafejnīcā. Esam tik daudz, ka izveidojas rinda un nabaga meitenīte virtuvē raujas par trijiem, četriem, pieciem, mēģinot piepildīt katlus, lai mūs – galvaspilsētas „māksliniekus” – paēdinātu, bet ir ok, esam paēduši un laimīgi. Atpakaļceļā pat aizejam līdz leļļu muzejam un uzmetam aci Preiļu muižai.
Ar skatu nākotnē
Lēnā garā sākam pucēties koncertam un tad nu tas brīdis ir klāt, sezonas pirmais koncerts var sākties. Jau no paša sākuma koncertā valdīja sirsnīgs noskaņojums un katrs kolektīvs skatītājiem demonstrēja savu dejotprasmi. Rādījām to, ka esam neaizmirsuši dejot, baudot vasaras priekus. Aiz skatuves, protams, gāja jautri, visi kaut kur skrien, grābj, velk virsū vai nost, mēģina pirms iziešanas uz skatuvi vēl aizpogāt pēdējo pogu vai piekrāsot lūpas, bet uz skatuves, protams, visi bija kā no bilžu grāmatas, tik skaisti un cēli. Bet savādāk jau nevar būt, jo mēs taču nesam savu kultūras mantojumu tautās un cenšamies to izdarīt pēc labākās sirdsapziņas. Teikšu, kā ir, koncertā dvēseles pacēlums bija jūtams katrā dejā un neizdejotais brāķis mēģinājumā nevienu brīdi neparādījās koncerta laikā. Un par to vislielākais paldies mūsu sirsnīgākajam kolektīva dalībniekam – Gunitai, jā tieši dalībniekam, jo, ja vadītājs nav ar sirdi un dvēseli kolektīvā, nekad nebūs tā, kā ir tagad.
Beidzoties koncertam, teicām lielo, sirsnīgo paldies Gunitai un uzklausījām arī viņas lielo paldies mums visiem, un, domāju, ka katrs no mums ar prieku to pieņēma, jo mēs ticam sev un savam vadonim, ka esam labākie.
Grande finale
Un sākās garais ceļš mājup; kaut kā iznāca, ka tas izrādījās garāks nekā ceļš uz Preiļiem. Bet tas ir saprotams, visi atslābinājās, lustējās, pat mēģināja dziedāt. Gāja jautri, ļoti jautri un brīžam jau likās, ka ceļš varētu turpināties vēl kādu laiku, bet labi, ka nākošajā dienā nav jādejo, būtu grūti, jo ir taču jau pirmdiena un jāiet uz darbu.
Tāds, lūk, bija mūsu pirmais sezonas koncerts, bet būs vēl un vēl. Sezona tikai sākas……..
