Vidējās paaudzes deju kolektīvs “Daiļrade” aicina savās dejotāju rindās PUIŠUS pašos labākajos gados, ar ritma izjūtu, kas ir dejojuši vai ļoti vēlas to darīt, un kam ir neatlaidība apgūt ko jaunu, kā arī MEITENES ar tautas deju pieredzi!
Gatavosimies vidējās paaudzes deju kolektīvu svētkiem un Skolēnu dziesmu un deju svētkiem, kas notiks 2020. gada vasarā, kā arī daudziem jo daudziem skaistiem sezonas koncertiem. Esam uzcītīgs un ļoti draudzīgs kolektīvs, kas pēdējo gadu skatēs nopelnījis Augstākās pakāpes atzīmi.
Gaidīsim uzņemšanā 12. un 19. septembrī plkst. 20:00 Rīgas Doma kora skolā, Meža ielā 15, Pārdaugavā!
Līdzi ņem ērtu apģērbu, sporta apavus vai deju čības.
Mēģinājumi notiek pirmdienās un ceturtdienās no plkst. 20:00 līdz 22:30 vai uzvarošām beigām.
Sīkāka informācija – pa tālruni: 26339360 (Gunita Zirne, kolektīva mākslinieciskā vadītāja).
RKTMC “Mazā Ğilde” Vidējās paaudzes deju kolektīvs “Daiļrade” ielùdz uz savu 10 gadu jubilejas koncertu “Mirklis mīlestībā”, kas notiks 2019.gada 27.aprīlī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē.
Vēršam uzmanību, ka koncerta sākums būs 19:00!
Kopā ar “Daiļradi” mīlestības pilnus mirkļus izdejos:
Latvijas Universitātes VPDK “Dancis”
Babītes novada kultūrizglītības centra VPDK “Dārta”
Limbažu bērnu un jauniešu centra TDA “Katvari”
VEF kultūras pils VPDK “Mana rotaļa”
Līgatnes novada VPDK “Zeperi”
Ķekavas novada kultūras centra VPDK “Zīle”
Bezmaksas ielūgumi no 8. aprīļa pieejami “Biļešu paradīze” kasēs un pirms koncerta – LNB Ziedoņa zālē.
Koncerts tiek rīkots ar Rīgas Domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta un Rīgas Kultūras un tautas mākslas centra “Mazā Ģilde” atbalstu.
“Tā kā manā skatījumā Cēsis ir visskaistākā pilsēta, kā arī mana dzimtā pilsēta, tad es ar lielu gandarījumu traucos šajā piedzīvojumā, ko sauc par Greizo kompasu. Tas bija īsts piedzīvojums visas dienas garumā, sākot jau ar ģērbšanos vergu skrandās, līdz pat drudžainai rezultātu gaidīšanai. Prieks neaprakstāms! Pats jautrākais bija garāmgājēju reakcija, mūs ieraugot. Visi centās mūs nofotogrāfēt vai iefilmēt, kā mēs striķī sasējušies ejam pa pilsētu. Tāpat arī tiesnešu reakcija un smaidi, mūs ieraugot kontrolpunktos. Tas viss dod enerģiju skriet ātrāk un lekt augstāk. :)” Tā par GK’17 saka Juris.
Tas bija īsts piedzīvojums visas dienas garumā, sākot jau ar ģērbšanos vergu skrandās, līdz pat drudžainai rezultātu gaidīšanai. Prieks neaprakstāms!
Šogad Greizas kompass (GK) atzīmēja 10. jubileju. VPDK “Daiļrade” GK piedalās vien 4 gadus, bet tas mums ir kļuvis par sezonas sākuma centrālo notikumu. Ir skaidrs, ka tajā jāpiedalās, un nenokavēt pieteikšanos – tā jau ir daļa no uzvaras. Šogad mums izdevās uzvarēt jau pirms pasākuma – tikām dalībnieku sarakstā. Nākamais posms ir sarežģītāks – jāizdomā, kā iedzīvināt rīkotāju pieteikto tēmu “Tirgus mode”. Mūsu radošās smadzenes Anda un Aija tam ķērās klāt nopietni, izmantojot kādas viņām vien zināmas metodes. Un risinājums bija rokā ātri vien.
Skaidrs, ka GK ir sacensības uz laiku. Bet skaidrs, ka mēs neesam nekādi atlēti. Tātad skaidrs – “jāspiež” uz skaistumu un radošumu. Un tā arī darījām. Mūsu uzstādītais mērķis – atkārtot jau divu mūsu dalības gadu panākumus, saņemot balvu par labākajiem tērpiem un noformējumu – tika sasniegts arī šoreiz.
Radošās komandas izdomātais, sagatavotais un dalībnieku izpildītais vergu tirgus bars sestdienas rītā ieradās brīnišķīgajās Cēsīs, satērpās skrandās (vergi) un goda drānās (kungi) un devās pretim savam liktenim. Vergi no 17. gadsimta jau nebūtu nekādi vergi, ja nebūtu tumši brūnām sejām, skrandās un Jupja sarūpētajiem piederības dēlīšiem kaklā. Un kungi nebūtu nekādi kungi, ja nebūtu košās hercoga Jēkaba laika drānās ar nelielām pātadziņām, lai visu to baru novaldītu. Tā kā septembra beigās bija jau stipri ienācies rudens, vergi bija daudz labāk un biezāk ģērbti nekā viņu vēsturiskie brāļi. Un mūsu kungi bija arī daudz vēlīgāki. Stipri nesita. Tikai nokliedzās “stāt!” un lika klanīties kontrolpunktu tienešiem.
Ar dziesmu un vienotā solī cauri senajai pilsētai
GK sākumpunkts bija Cēsu pilsdrupu estrādē. Kad ieradāmies laukumā, tas mudžēt mudžēja no dažādu laiku tirgotājiem, VID, PVD pārstāvjiem, dārzeņiem, augļiem, putniem, augstās tirgus modes noteicējiem un daudziem citiem personāžiem. Vergu andele sākās jau pirms GK atklāšanas, kad TDA “Liesma” supernaskās omītes labi samaksāja mūsu hercogam (Maziņajam) un nopirka vienu no mūsu skaistākajiem un veselīgākajiem vergiem. Labi, ka Hosē (Ivariņam) kaut kā izdevās aizlaisties no jaunajiem kungiem un laikus atgriezties mūsu pulciņā.
Saņēmuši pirmos uzdevumus, vienojāmies par stratēģiju un devāmies ceļā. Tuvojoties kontrolpunktiem, visi vergi piekabinājās pie kungu turētās virves, Džordžs (Juris) iedarbināja nemanāmu jauno laiku skaņas ierīci un, skanot vergu dziesmai https://www.youtube.com/watch?v=LOOWcnOrqaA, lēnīgi cienīgā gaitā iesoļojām kontrolpunktā. Pilsētā mūs pavadīja sajūsmas pilni skatieni, fotografēšanās ar vietējiem iedzīvotājiem un tienešiem. Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka visus punktus dienas laikā neapgūsim, jo mūsu intelektuālā bagāža, aprīkojums un pats koptēls nepieļāva ātru spriņģošanu pa Cēsu ielām un laukumiem. Tā vietā mēs “izgājām” uz kvalitāti tajos punktos, kas gadījās ceļā. Piemēram, virves sasiešana no mūsu skrandām izdevās lieliska – mūsu sarežģītie un dažādām detaļām pilnie tērpi ļāva mums neizģērbties pilnīgi plikiem un tomēr salikt gandrīz pusotra simta metru garu apģērbu ķēdi.
Arī tādus darbus mums dod…
Vergu bara sastāvā bija arī Skārletas aukle (Aija), kurai bija savas metodes sarunām ar kontrolpunktu tienešiem. Viņas maģiskais koferītis slēpa dažādus atspirdzinājumus un uzmundrinājumus sagurušajiem un nosalušajiem tienešiem. Mūsu slepenais ierocis bija arī pati mazākā dalībniece Rūta – vergu māmiņas baltais bērniņš – acīmredzams asiņu krustošanās paraugs. Mazā valdzināja tiesnešu sirdis un, iespējams, uz šo to ļāva pievērt acis.
Kamēr cāļi vēl olās…
Mūsu kājas Cēsīs nostaigāja vairākus desmitus tūkstošus soļu, dažus uzdevumus izpildījām izcili, citus ne. Bet mūs vienoja izcils komandas gars – vienotā ķēdē devāmies pretim visiem izaicinājumiem, no kuriem pēdējais un ilgākais bija finiša meklēšana. Nelielas dzirksteles, kas ceļojuma laikā uzšķīlās starp kungiem un vergiem tikai piedeva asumu un, iespējams, arī ātrumu, ar kādu virzījāmies.
Saguruši nonācām galapunktā un tikām pie gardumiem, kas deva spēku atpakaļceļam uz galvaspilsētu. Pa ceļam mēs – dažas no vergu bara –, vēl drānas nenoģērbušas un mutes nenomazgājušas, mazliet pamulsinājām Cēsu Rimi un Raganas Statoila pārdevējas.
Grand Finale – kadrā gandrīz visi
Un vakarā – tradicionāli jautrā balle Sporta manēžā. Nebijām pārāk kuplā skaitā, bet tas mums netraucēja ne tikai godam izālēties grupas “Oranžās brīvdienas” turbofolka mazliet pancīgajās noskaņās, sagaidīt dīdžeja atsvaidzinošos ritmus, bet arī saņemt pelnīto godalgu par labākajiem tērpiem. Šogad žūriju apbūra vēl divi citi kolektīvi, kas dalīja otro vietu – košie “Dzīpara” vīnogu ķekari un ne mazāk košie un labi aprīkotie “Ritenīša” čigānu tabora pārstāvji. Iespējams, ka nākamajā gadā cīņa par vērtējumu dailes jomā būs vēl sīvāka. J
Paldies “Dardedzei” un Co par apbrīnojamo sparu un apņēmību, šo kolosālo pasākumu rīkojot jau 10. gadu! Mēs esam lieli GK fani un novēlam tam saules mūžu! Un neizsakāmi liels paldies pulciņa biedriem un atbalstītājiem!
Šī gada 1. februārī lielajai dejotāju saimei nācās atvadīties no ilggadējas deju ansambļu “Zīle” un “Daiļrade” vadītājas Silvas Štelfas, viņai aizejot mūžībā.
2017. gada 14. oktobrī plkst. 17.00 Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē, Rīgā, Mūkusalas ielā 3, notiks koncerts Silvas Štelfas piemiņai “Mūsu tuvums ir tuvāks par tuvumu”.
Koncertā 14. oktobrī piedalīsies Silvas Štelfas dejotāji ar saviem deju kolektīviem:
Gunita Zirne ar VPDK “Daiļrade” (Rīga),
Lauris Siliņš ar VPDK “Dārta” (Babīte) un Babītes bērnu deju kolektīvu “Kaspīne” (mākslinieciskā vadītāja Dace Veide),
Liene Frīdberga ar VPDK “Zeperi” (Līgatne),
Edžus Arums ar TDA “Katvari” (Limbaži),
Andris Bergmanis ar DA “Pērkons” (Rīga),
Agnese Meliņa ar bērnu deju kolektīvu “Dzērvenīte” (Rīga),
Vita Priede ar JDK “Katlakalns” un VPDK “Savieši” (Katlakalns),
Vita Timermane ar TDA “Zīle” (Ķekava),
Jānis Vinklers ar TDK “RAMTAI” (Šveice).
Silva Štelfa dzimusi 1949. gadā. 1969. gadā beigusi Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu. No 1968. līdz 1971. gadam bijusi VDA “Daile” soliste. No 1971. līdz 1978. gadam bijusi TDA “Vektors” dejotāja, strādājusi kā Rīgas kinostudijas montāžas režisora asistente ar režisoriem O. Dunkeru, G. Piesi, A. Epneru, A. Burovu u.c. No 1973. līdz 1993. gadam bijusi TDA “Zīle” mākslinieciskā vadītāja, no 1990.gada līdz 2012. gadam – deju ansambļa “Daiļrade” vadītāja.
Viņas kolēģi un izskolotie dejotāji uzsver, ka Silvas devums tautas skatuves dejas jomā un Dziesmu un deju svētku tradīcijas saglabāšanā ir nenovērtējams. Dejotāju un kolēģu atmiņā viņa paliks ar savu māksliniecisko rokrakstu, sievišķīgo šarmu, drosmi atļauties un spēju katrā dejā ieraudzīt ko īpašu, atrast un pasniegt dejas galveno domu, spējot uzrunāt skatītāju tūkstošus. Silvas dejotāji vienmēr izcēlušies ar pamatīgumu, noslīpētām deju kustībām, izdzīvotu dejas stāstu, savstarpējās attiecībās izceļot sievišķīgu skaistumu meitenēs un vīrišķīgo brašumu puišos.
Bezmaksas ieejas biļetes no 5. oktobra pieejamas “Biļešu Paradīzes” kasēs, kā arī stundu pirms koncerta LNB Ziedoņa zālē.
Silvas Štelfas piemiņas koncertu “Mūsu tuvums ir tuvāks par tuvumu” organizē RKTMC “Mazā Ģilde” ar Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta atbalstu.
Latviešiem ir priekšstats vai, kā saka – mēdz runāt, ka Latgale ir tāda īsta un pamatīga vieta Latvijā. Taču jūlija vidū pārliecinājāmies, ka arī Kurzeme nav mazāk “kreptīga”, it īpaši jau – Liepāja.
Mums bija tā lieliskā iespēja piedalīties piejūras pilsētu vidējās paaudzes deju kolektīvu festivālā “Soļi smiltīs”, kas kopumā norisa jau 16. reizi, bet Liepājā – trešo. Kur vēl labāku laiku kā jūlija vidus un vēl labāku vietu kā Liepāja vēlēties vienam vasaras festivālam!? Turklāt šoreiz tas sakrita ar mūsu kolektīva deju sezonas noslēgumu, kam lieliskāku punktu (gan no gramatikas, gan ģeogrāfijas viedokļa) grūti iedomāties. Kaut arī pasākuma oficiālā atklāšana notika sestdienā, lielākā daļa pulciņa, lai pagarinātu festivāla sajūtu un, protams, iesildītu kājas dejai, piejūras pilsētā pulcējās jau piektdienas vakarā. Sestdien ar svinīgām uzrunām, kolektīvu karogiem jūras krastā pie pieminekļa dzelmē palikušajiem jūrniekiem festivāls tika atklāts jau pavisam oficiāli. Un te nu klāt bija tā pirmā saskaršanās ar Liepājas īstumu.
Vējš matos un saule sejā
Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Atis Deksnis, atklājot pasākumu, visai neveiksmīgi pārteicās, pieminot augsta līmeņa mākslas un kultūras pasākumus un citus notikumus, kas dejotājiem uz mirkli lika pārdomāt savu nozīmi šajā kontekstā un pēc mirkļa izpausties skaļās ovācijās un aplausos, taču Dekšņa kungs neļāvās augstprātīgai apvainošanās pozai, bet gan vaļsirdīgi atzinās samulsumā, ar savu īstumu uzturot pasākumā pozitīvu gaisotni.
Vēl viena Liepājas pamatīguma deva – Ivo Fomina dziedātā Liepājas himna “Pilsētā, kurā piedzimst vējš” patiešām dziesmā līdzi aizrāva 700-galvaino dejotājpulku un radīja tik lielisku vienotības un pacilātības sajūtu, ka arī mēs līdz sirds dziļumiem izjutām savu vistuvāko deju biedru pleca sajūtu.
Pēc pasākuma atklāšanas pucējāmies koncertiem. Patīkamu pārsteigumu sagādāja publika koncertā Rožu laukumā, kur vietējos priecējām ar vairākām jestrām dejām. Kā novērojām koncerta laikā, liepājnieki ir patiesi ieinteresēti kultūras baudītāji – kurš filmēja visu koncertu ar dažādām sev piederošām viedierīcēm, kurš nostāvēja saulē uz bruģa divas stundas pat nepārvietojoties… Daži no publikas nu galīgi neatbilda ierastajam priekšstatam par tautas deju cienītājiem, un tomēr pārsteidza mūs ar apbrīnojamu nodošanos šim pasākumam no pirmās līdz pēdējai minūtei.
Tiek izvēlēta etalonpēda
Pirms vakara koncerta jūras krastā katrs kolektīvs bija aicināts atstāt piekrastes smiltīs savu pēdu – no dabas materiāliem veidotu nospiedumu lielas pēdas formā. Šo daudzo neparasti un ar izdomu veidoto pēdu rinda gar jūras krastu, kas stiepās daudzu simtu metru garumā, raisīja ļaužu interesi ne tikai šajā vakarā, bet vēl arī nākamajā dienā. Ziedi, čiekuri, dārzeņi, smilgas, koku zariņi, dūņas, akmeņi, vainagi, sūnas, siens… tie bija tikai daži no materiāliem, ka šeit likti lietā. Turklāt – kādos rakstos un zīmēs!
Mūsu pēda Liepājas smiltīs
Vakara koncerts sākās ar dalībnieku gājienu un deju zibakciju un turpinājās vēl ilgi pēc saulrieta. Īstena festivāla sajūta pārņēma gan kāpās sasēdušos kultūras baudītājus, gan saulrietā dejojošos dejotājus. Ballīte pludmalē turpinājās līdz rīta gaismai, visticamāk, nogurdinot Andri Ērgli & Co, jo tik dejojošu zaļumballes publiku viņam, droši vien, sen nebija nācies izklaidēt.
3 stundu miegs Jūrnieku centra sporta zālē arī labi piestāv vasaras festivālam, tāpat kā vēlas un ilgas brokastis Liepājas kafejnīcu terasēs. Viss kopā raisīja lielisku vasaras vidus, labas kompānijas, dziesmu, deju, atpūtas un labi padarīta darba sajūtu. Paldies visiem iesaistītajiem par vienu lielisku deju sezonu!
Gatavošanās 17. jūnija brīvdabas mākslas pasākumam “Fabulas par mīlestību” sākās jau pāris mēnešus iepriekš, kad katram sev pašam vajadzēja noformulēt savu tautas dejas mīlestības formulu un izlemt, vai tiešām 20 minūšu garš deju popūrijs ir pieveicams ar nostieptiem pirkstgaliem, neslēptu iedvesmu un apburošu smaidu.
Skaistums, kas nogalina
Absolūtais vairākums teica pārliecinošu “JĀ” un metās trakajā mācīšanās maratonā, kura laikā tika iemēģinātas gan slīpas mēģinājuma zāles grīdas, gan neierasti žilbinoši spoguļi. Un gluži neticami – jau vienu mēģinājumu pirms koncerta pat pašiem neapķērīgākajiem dejotājiem radās pieņemama izpratne ne tikai par kopējo popūrija deju secību, bet arī par roku novietojumu uz partnera un acu skatienu krustošanās leņķiem.
Vai Jāņi ir tepat aiz stūra?
Taču tie bija tikai maza bērna šļupsti, salīdzinot ar lielo izaicinājumu, kas bija sagatavots dāmām – īpašo koncerta frizūru radīšana. Vispirms jau mājās matus bija nepieciešams iegofrēt. Kā noskaidrojās profesionālā apspriedē, šim mērķim var izmantot arī elektriskās vafeļu cepamās pannas, ja nav drosmes operēt ar diviem uzkarsētiem gludekļiem. Tālāk frizūras iegūšanai katra māksliniece nokļuva divu meistaru rokās, kas viņu pārvērta par vizuāli un emocionāli uzrunājošu mākslas darbu.
Pēc tik nopietnas gatavošanās skatītāji pie Piņķu jūras tika burtiski satriekti ar “Daiļrades” rādīto stāstu “Pie dzintara jūras”. Un kā mazi dzintariņi iemirdzējās gan skatītāju smaidi, gan dejotāju dzirkstošie skatieni.
Ko izvēlēsies tu?
Tradicionālo pirmās reizes medaļu un drapes trauciņu pēc koncerta saņēma Juris un Ivo. Balle ar grupu “Vēja radītie” sākās vēja ātrumā un arī dziesma “Kaija” izskanēja negaidīti ātri un uzmundrinoši un turpinājās līdz pat gaismai.
Daiļi, daiļi
Es ar’ tur biju un visu to piedzīvoju. Ja neticiet, nelasiet!
Deja ir un ir bijusi mana otrā dzīve kopš piecu gadu vecuma. Neskatoties, kur un kāda veidā un stilā, bet tajā es vienmēr esmu atradis sevi, savu mieru, smaidu un prieku. Laikam tāpēc tā neizsīkstošā motivācija to darīt vēl un vēl. Protams, dzīve to ir likusi ne reizi vien pārtraukt un rūpīgi pārdomāt, bet šīs enerģijas un dzīvesprieka nekad nevar būt par daudz. Neskatoties uz to, ka saņēmu aicinājumu šīs sezonas vidū, laikam jau tieši tāpēc atsaucos “Daiļradei” atkal izkustēties no vienmuļās ikdienas.
Solis pie soļa mēģinājumos, kas pārliecinoši lika apjaust, ka jā – dejot ir prieks, visai drīz noveda pie sezonas nākamā kolektīva notikuma – ciemošanās Līvānos. Par “Daiļrades” tradīcijām, kopā būšanu neko daudz nezināju, bija patīkams uztraukums par došanos uz koncertu – sākotnēji kā atbalstītājs, bet tikpat pēkšņi jau dejotāju rindās. Izaicinājums liels, gods to darīt – vēl lielāks. Laikam jau uz visu šo emociju fona pirmie galvenie mirkļi paslīd nemanot, taču atmiņā iespiedies putenis koncerta dienā, jautrā un nepiespiestā gaisotne dodoties uz Līvāniem un smaids līdz ausīm.
Smaidošā Daiļrades kopbilde
Ierodoties Līvānos, mūs silti un viesmīlīgi sagaidīja, taču stipri kavēties laika nebija. Jāiemēģina vietējā skatuve ar mūsu atvestajām dejām – “Lielais rits”, “Jāņu polka”, “Pats par savu naudu dzēru” un “Mugurdancis”. Tieši tikpat aši jau jātērpjas kostīmos, lai iepriecinātu publiku un pats galvenais – lai paši priecātos, jo katrs koncerts ir mazas svinības pašiem dejotājiem.
Jāatzīst, uz skatuves daudz visādi brīnumi piedzīvoti ar pārģērbšanos, jucekļiem, steigu, taču sen nebiju uz savas ādas izjutis lampu drudzi pirms uznācieniem. Laikam jau dēļ patīkamā satraukuma, sajūsmas un atbildības sajūtas pret kolektīvu un vadītāju Gunitu. Bet dziļi ievelkot elpu, pasmaidot, dejas solis aizgāja raiti.
Pēc koncerta, protams, kopbilde, kolektīvais sveiciens par pirmo nodejoto koncertu, kas man bija patīkams pārsteigums, un tam turpinājumā balle kultūras namā. Skan iemīļotas latviešu dziesmas, uz deju plača grūti atrast brīvu vietu un ir daudz daudz deju. Arī pie galda – ierastais kolektīvais rasols. Nepiespiestā gaisotne ar dziesmām turpinās arī mājup – un nešauboties varu teikt – pasākums izdevies un nevaru sagaidīt jau nākamo!
Mēdz sacīt, ka janvāra beigās diena ir kļuvusi par vienu zaķa lēcienu garāka. Dejotāju valodā tas būtu, ka vienu polku tuvāk Deju svētkiem. Šajā laikā starp Jauno gadu un Ķīniešu Jauno gadu “Daiļrade” dodas uz Carnikavu ciemos pie “Arnikas”, lai piedalītos koncertā “Jādejo, lai būtu prieks” kopā ar deju kolektīviem no Bauskas, Lielvārdes, Rīgas, Pērnavas un, protams, mājiniekiem, Carnikavas.
Grāmatas izceļ dejotprieku
“Daiļradei” šis ir pirmais koncerts Jaunajā gadā, man – pirmais koncerts “Daiļradē” un šajā sezonā, un ar deju “Es mācēju danci vest”, ar kuru saistās īpašas atmiņas. Liktenīgas sagadīšanās dēļ šis ir arī retais “Daiļrades” koncerts, kuru baudīt klātienē ir ieradusies mūsu “muziciņa” Arta.
Saulainās dienas un koncerta priekšnojautu iepriecināti ierodamies Carnikavā, kur tiekam izmitināti vietējā tautas nama “Ozolaine” bibliotēkas lasītavā. Te tad arī brīvajos brīžos katrs atrod grāmatu savai gaumei. Tiek izmēģināti spēki arī puzzles salikšanā, bet Aldis saprot, ka Vinnijs Pūks un Nāriņa vienā pasakā nesatiekas un met mieru šai nodarbei.
Grāmatas izceļ aizrautību
Koncertā “Daiļrade” bez jau pieminētās “Es mācēju danci vest” izdejo gan cēlo “Dižo Kurzemnieku gatvi”, gan maģisko “Jāņu polku”, gan jestro “Mugurdanci”, kuru kā pēdējo koncerta deju lūdz dejot atkārtoti. Tad gan iet lakati pa gaisu, kurpes plīst… un dejotāji ātri pamet zāli, nedodot skatītājiem iespēju redzēt deju trešo reizi.
Vakara turpinājums norit “Krodziņā pie septiņiem gaiļiem”, kur – atkal jau jāsaka – pirmo reizi man ir iespēja baudīt izslavēto Maziņā Rosolu, kurš tieši šoreiz ir tapis īpašā, kolektīvā veidā. Neiztrūkst “Daiļrades” tradicionālās Jupja Pikantās maizītes, Elīnas pašceptā Maize, mājinieku gādātie slavenie Carnikavas nēģi un citi gastronomijas brīnumi.
Grāmatas izceļ būtisko
Vakara gaitā, starp rotaļām, viktorīnām un dejām, “Daiļrade” iegūst titulu “Košākais deju kolektīvs’’ kā apliecinājumu tam, ka prot gan daiļi izdejot dejas, gan daiļi radīt rosolu atbilstoši savam vārdam – Daiļi + Radīt.
Lūk, tāds pirmreizējs koncerts man bija “Daiļradē”. Paldies visiem par smaidiem un kopābūšanu, īpaši Skolotājai Gunitai, dejas partnerim Ivaram, ciemos un mājās vedējiem Helmutam un Baibiņai!
