No zobena saule lec
Spožas zvaigznes zobenā,
No zobena saule lec!
Šīs ir mūsu mazās zvaigznītes, kas ļāva iemirdzēties kopējai saulei.
* * *
Nedēļu pēc “No zobena…” pie manis veikalā pienāk kāds klients un saka: “Atvainojiet, man šķiet, ka es Jūs redzēju koncertā!” Pārsteigums man: “Jā, biju es koncertā Ķīpsalā”. “Bija tik grandiozs pasākums. Skaisti!” tā sastaptais klients. Vaicāju viņam, vai pats arī piedalījies (mana doma par kādu blakus kolektīva dejotāju)? Bet atbilde skanēja, ka nē, esot bijis starp skatītājiem.
Šis kļuva par manu spilgtāko momentu. Mēs šajā pasākumā esam liela cilvēku masa, visi vienādos tērpos, pusei no mums galvā balti lakati, bieži vien uz laukuma ar grūtībām atpazīstam kolektīva biedrus. Bet te, pilnīgi svešs cilvēks ar starojošām acīm un sajūsmu par pasākumu ir atradis katru no mums tajā lielajā laukumā. Tad saproti kā smilšu graudiņi veido pludmali…
Santa
* * *
Vienotība. Darbs. Mīlestība. Spēks. Sāpes. Spīts. Cerība. Un man meita, sasmēlusies spēku izrādē, sākusi staigāt, kamēr mamma dejo.
Anda
* * *
Mans spilgtākais pārdzīvojums.
Veļu druvā pirms uznāciena, protams, vienojamies ar meitenēm, ka Ilze kā mūsu sešinieka galvenā, iet pa priekšu “ieņemt līķi”, tā kā vairāk vidiņā un priekšpusē. Vieta daudz maz zināma, īpaši nesteidzoties un ieejot tēlā, meklēju savu kritušo. Tad pēkšņi saprotu, ka Ilzes vairs nav – visas vienādi notupušās, sejas nerādot, apraud līķi. Saprotu, ka nu gan ir ziepes, skrienu pie kāda brīvā un pamanu, ka Solvita arī tādā pašā situācijā, tomēr vismaz mani nav pazaudējusi. Tupstamies zemē, pieskrien meitenes no cita kolektīva (droši vien tas bija viņu “sarunātais”), bet labi, ka vismaz prom nedzen. :)
Kad nu jāsākas dejai, saprotu, ka ir nākošais pārbaudījums, jo esmu “galvenās meitenes” vietā, no kuras veiksmīgi biju tikusi vaļā mūsu mēģinājumos. Nu neko, sakoncentrēju smadzenes un aiziet – nodejojām, uz seši pacēlām un smuki aiznesām. :)
Karīna
* * *
Tik ilgi gaidītais notikums, gaidīts, lolots, par to domāts un sapņots.
To nevar izstāstīt, to nevar aprakstīt, tā ir katra paša sajūta, ko mēs izlaižam caur sevi.
Šo deju brīnumu mēs gaidījām jau vairākus gadus. Gatavošanās laiks tik ilgs, bet dejojām tikai trīs dienas. Tās palidoja kā viens mirklis.
Man šie iespaidi plūst pāri malām. Es apbrīnoju “Zobena” spēku, tas paņem dejotājus savā varā.
Pat lielajos Deju svētkos nav tāds spēks, tāda viena elpa.
Ir jānotic, tad arī notiek šī saslēgšanās.
Vislielākais paldies Agrim Daņiļēvičam un Edžum Arumam par doto iespēju, kurā mēs varējām piedalīties.
Sandra
* * *
No šī brīža puiša un šķēpa likteņi būs nešķirami…
Nešķirami, ja baltā mēnesnīcā ir jāstājas tumsai ceļā. Baltā mēnesnīcā ar baltu linu kreklu mugurā un zobena asmenī mirdzošām zvaigznēm. Tumsa ir nežēlīga. Tā klusa pienāk ar ēnām un aptur cirtienā pacelto roku. Tavs ceļš šeit ir beidzies. Karavīra dvēsele gaida veļu māti un citi stāj viņa vietā ar savu šķēpu un likteni. Līdz nāve sastop ar to, kura priekšā viņai ir jāpiekāpjas…
Un tu vari tikai just līdzi tiem, kas šoreiz cīnās tavā vietā. Ar asarām acīs un bezspēcībā cieši sažņaugtām dūrēm, bet tik vien kā just līdzi. Šodien mēs uzvarējām. Nākošreiz?
Jupis
* * *
“No zobenā…“ sajutu tādu patiesu, mīļu latviešu kopību, ka esam stipri dvēselē, emocionāli, puiši – vīrišķīgi , meitas – sievišķīgas un skaistas.
Tā patiešām bija liela emocionāla bauda šo visu izdejot… un baudīt un apbrīnot režisora Uģa Brikmaņa viedos vārdus…
Ilze K.
* * *
Šis bija mans otrais “No zobens…”, tāpēc tā, kā pirmajā reizē – tik spilgti, tik skaisti, tik sāpīgi, tik lieliski, vairs nebūs nekad. Taču tas ir notikums, kurā dejotājam gribas būt. Gan tad, ja esi tur bijis un tātad – zini, KĀ tas ir, gan arī tad, ja neesi bijis, bet pēc dzirdētajiem nostāstiem ir skaidrs, ka tur JĀBŪT. Tie nav deju svētki, bet tomēr – dejotāja sirdī tie ir svētki. Kad ieskanas “Auļu” mūzika, sanāk kopā visa tūkstoš cilvēku Auļu cilts, mēs paņemam viens otru aiz rokas, ieskatāmies acīs savam partnerim un dejas laikā vēl daudziem mums līdzās, dvēsele sāk vibrēt tā, kā ikdienā to nedara; tā, kā varbūt tā ietrīsas reizi dažos gados, bet citam – tikai pāris reižu dzīvē. Šajā iekšējā vibrācijā ir sadzirdama gan priecīga nots, gan skumjas, gan kaisle un mīlestība, gan sāpes. Un ja tūkstotis dvēseļu tā vibrē… tā ir viena maza spēkstacija ilgam laikam.
Elīna B.
Foto: by Jupis
Ik rudeni danci vedu
12.novembrī VPDK “Daiļrade” viesojās Lielvārdē, kur kopīgā koncertā ar vidējās paaudzes deju kolektīviem VPDK “Bandzenieki”, VPDK “Daugavieši”, VPDK “Lāčplēsis”, VPDK “Kadiķis” un VPDK “Virši” izdejojām sev mīļās un tuvās latviešu tautas dejas.
Aizbraucot uz Lielvārdes kultūras namu, mūs laipni sagaidīja mājas saimnieki VPDK “Lāčplēsis”. Ierādīja telpas, kur pārģērbties un visi gājām uz mēģinājumu.
Koncertā dejojām trīs dejas – Agra Daņiļēviča “Jāņu polku” no deju izrādes “No zobena saule lēca”, Jāņa Purviņa “Mugurdancis” un Ulda Žagatas “Es mācēju danci vest”.
Man bija tas gods un laime pirmo deju šajā kolektīvā nodejot “Es mācēju danci vest”.
Pēc koncerta aplausi, apsveikumi un ziedi. Arī es tiku pie medaļas un dāvaniņas – par pirmo koncertu kolektīvā.
Un tad balle, kā izrādās – ar atrakcijām. Šoreiz gan nebija muzikanti, bet dīdžejs, skanēja gan līdzi dziedamās dziesmas, gan dejojamās.
Bija arī klāts svētku galds – no koncerta organizētājiem bija mandarīni un zirņi ar speķi un klāt kefīrs, kā arī, kā es uzzināju, – neiztrūkstošais Maziņā gatavotais rasols un Elīnas B. ceptā maize, kā arī daudz un dažādi citi našķi un kārumi.
Ballē pirmā atrakcija – katram kolektīvam uzdeva atrādīt par viņu apvidu radītās teikas –mums, protams, tika teika par Rīgu. Tika dotas 20 minūtes, lai apdomātos, kā to teiku parādīt. Man bija liels pārsteigums par visu kolektīvu aktiermeistarību, bet jo lielāks par “Daiļradi”. Jupis ātri un vienkārši visiem sadalīja lomas. Piemēram: Solvita – milzis, Maziņais – bērns, Inese – lukturis, Kača – zelts, Elīna B. – muca, Anda – Rīga un man ar Džeriku iedalīja saucēju lomu, kas pamodina milzi. Un daudzas citas lomas, kā ala, tornis, utt. Man sākumā nebija ne jausmas, kā to teiku var parādīt, bet mums visiem kopā sanāca tik interesanti un smieklīgi, ka pat ieguvām balvu.
Otrā atrakcija bija pabeigt sakāmvārdus – šajā atrakcijā piedalījās Jupis un Kača – bet īsti panākumus šeit neguva – jo kā izrādās daudzus sakāmvārdus mēs nemaz nezinām. Bet bija ļoti interesanti un varēja izsmieties no sirds.Bija vēl trešā atrakcija, kurā mēs kaut kā neiesaistījāmies, tomēr bija interesanti vērot, kā puiši mētājās ar konfektēm, lai trāpītu meiteņu krūšturos. :)
Bija jau balle pusē un lielākā daļa jau devās prom – palika paši izturīgākie un dejojot gribošie.
Līdz pienāca brīdis, kad arī es ar savu kompāniju braucām mājās – paldies Džerikam un Jupim, ka atveda uz koncertu un aizveda arī uz mājām.
Liels prieks un gandarījums, ka kolektīvs ir vienots, draudzīgs un dejotāji ir izpalīdzīgi grūtās situācijās (kāda arī gadījās man – šajā koncertā).
Paldies, ka esat mani uzņēmuši savā kolektīvā!
Teksts: Katrīna, foto: by Jupis
Ir okei!
Ir iesākušies deju kolektīva „Daiļrades Zelts” 2016/2017 sezonas koncerti. Šis jau ir astotais gads, kad šis deju kolektīvs kāpj uz skatuves priecēt skatītājus ar savu dejotprieku. Sezona ir sākusies ar koncertu „Deja Latvijai” Preiļu kulturas namā. Koncertā piedalījās arī Latvijā pazīstami un iemīļoti vidējās paaudzes deju kolektīvi „Dancis”, „Līgo” un „Jampadracis”.
Bet sāksim no sākuma. Agrs svētdienas rīts pie LU, ierodas samiegojusies tauta, lai mērotu ceļu uz Preiļiem. Braucam vienā busā ar „Danča” dejotājiem. Izskatās, ka daudziem iepriekšējās dienas vakars ir beidzies īsi pirms izbraukšanas, bet, kas tad mums – pieredzējušiem tusētājiem – ko sūkstīties, saņemamies un ….. diezgan fiksi autobusā iestājas klusums. Vieni guļ, bet citi uzvedas īpaši klusi, lai nepamodinātu pārējos. Un tā, mierīgi čunčinot, esam beidzot pie Preiļu k/n. Ātri pārģērbjamies mēģinājumu tērpos un sākam. Ko sākam? Nu, protams, ar sasveicināšanos, apkampšanos, sabučošanos un vēl dažādām darbībām, lai izrādītu savu sajūsmu, satiekot draugus no citiem kolektīviem, jo šajā sezonā vēl neesam tikušies. Pa vidu šim tusiņam, starp citu, notiek arī mēģinājums. Ir ok, dejojam, kā varam, kolektīvu vadītāji dod vēl pēdējos vadošos norādījumus (cits skaļāk un uzstājīgāk, cits mierīgi un ar mīlestību).
Mēģinājums beidzas, ejam ieņemt ģērbtuvi, tieši – “ieņemt”, jo esam vienā ģērbtuvē ar „Jampadraci”. Kurš ātrāk – dabūs labāku vietu. Izrādās, vietas ir gandrīz pietiekoši (krēsls jādala ar vēl kādu, varbūt diviem, bet ir ok). Dejotāji pie tā jau ir pieraduši un, domāju, ka mēs bez tā pat vairs nevaram, jo esam tomēr kolektīvs un jebkuras tuvākas attiecības ar kaimiņu tikai satuvina vēl vairāk.
Ir pusdienlaiks, kādam agrāk, citam vēlāk, bet ēst gribas visiem. Ejam meklēt, kur Preiļu lielpilsētā varētu kaut ko apēst. Aptaujājot vietējos ieziemiešus, nonākam kafejnīcā. Esam tik daudz, ka izveidojas rinda un nabaga meitenīte virtuvē raujas par trijiem, četriem, pieciem, mēģinot piepildīt katlus, lai mūs – galvaspilsētas „māksliniekus” – paēdinātu, bet ir ok, esam paēduši un laimīgi. Atpakaļceļā pat aizejam līdz leļļu muzejam un uzmetam aci Preiļu muižai.
Lēnā garā sākam pucēties koncertam un tad nu tas brīdis ir klāt, sezonas pirmais koncerts var sākties. Jau no paša sākuma koncertā valdīja sirsnīgs noskaņojums un katrs kolektīvs skatītājiem demonstrēja savu dejotprasmi. Rādījām to, ka esam neaizmirsuši dejot, baudot vasaras priekus. Aiz skatuves, protams, gāja jautri, visi kaut kur skrien, grābj, velk virsū vai nost, mēģina pirms iziešanas uz skatuvi vēl aizpogāt pēdējo pogu vai piekrāsot lūpas, bet uz skatuves, protams, visi bija kā no bilžu grāmatas, tik skaisti un cēli. Bet savādāk jau nevar būt, jo mēs taču nesam savu kultūras mantojumu tautās un cenšamies to izdarīt pēc labākās sirdsapziņas. Teikšu, kā ir, koncertā dvēseles pacēlums bija jūtams katrā dejā un neizdejotais brāķis mēģinājumā nevienu brīdi neparādījās koncerta laikā. Un par to vislielākais paldies mūsu sirsnīgākajam kolektīva dalībniekam – Gunitai, jā tieši dalībniekam, jo, ja vadītājs nav ar sirdi un dvēseli kolektīvā, nekad nebūs tā, kā ir tagad.
Beidzoties koncertam, teicām lielo, sirsnīgo paldies Gunitai un uzklausījām arī viņas lielo paldies mums visiem, un, domāju, ka katrs no mums ar prieku to pieņēma, jo mēs ticam sev un savam vadonim, ka esam labākie.
Un sākās garais ceļš mājup; kaut kā iznāca, ka tas izrādījās garāks nekā ceļš uz Preiļiem. Bet tas ir saprotams, visi atslābinājās, lustējās, pat mēģināja dziedāt. Gāja jautri, ļoti jautri un brīžam jau likās, ka ceļš varētu turpināties vēl kādu laiku, bet labi, ka nākošajā dienā nav jādejo, būtu grūti, jo ir taču jau pirmdiena un jāiet uz darbu.
Tāds, lūk, bija mūsu pirmais sezonas koncerts, bet būs vēl un vēl. Sezona tikai sākas……..
Teksts: Māris, foto: Gunārs Vilcāns
Par greizu pat vēl greizāks
Vai nav jau jāpiesakās Greizajam kompasam (GK)? Vai tik mēs nenokavēsim pieteikšanos GK??? Drīz jau varēs pieteikties GK? Utt. utjpr. Nu, gluži kā ēzelīši no Šreka pulciņa biedri ar saviem jautājumiem nelika mieru atbildīgajam par dalību fantastiskajā TDA „Dardedze” organizētajā ikgadējā deju kolektīvu saliedēšanās orientēšanās pasākumā „Greizais kompass”. 16. augustā vispārējā histērija sasniedza augstāko pakāpi: “Tagad, tagad – piesakies, piesakies!!! Pieteikšanās GK atvērta!!! Nuuuu, vai pieteicies??!!!” Jā, mīlīši, viss kārtībā, pamanījāmies iesprukt to laimīgo pulciņā, kuri izcīnīja vietu traktorā, lai kopā ar vēl 29 deju kolektīviem dotos uz Ogres laukiem jo šā gada devīze ir – „Mēs no laukiem!”!
Kad smagākais paveikts, atliek izlemt mūsu pulciņam svarīgāko jautājumu – ko velkam mugurā?? Divas balvas par labākajiem tērpiem tomēr uzliek zināmus pienākumus. Pēc nogurdinošām diskusijām komitejās izlemjam, ka būsim lauku šarma esence – žurkas! Čaklās Džerika rokas sagādā pelēkas astes, Pirmās lēdijas krājumos atrodas pelēkas galvas, Rīgas humpalās strauji sarūk pelēku džemperu krājumi un mēs esam gatavi.
Tā nu pelēkās, pelēkās drēbēs tērpti, bruņojušies ar pelēku, pelēku šķidro sieru motivācijai, pelēkā, pelēkā 8. oktobra rītā ar pelēku, pelēku vilcienu ierodamies pelēkā, pelēkā Ogrē, kur mūs sagaida raibi raibais lauku pārstāvju pulks – Ķekavas vistas, liesmojošas aitas, teiksmaini dārzeņi un dažādi citi brīnumi. Protams, arī šogad organizatori bija pacentušies godam un pat sevi pārspējuši – krietni lielāks dalībnieku skaits un krietni “samudrītākas” mīklas, pēc kurām atrast kontrolpunktus.
Pirmās stundas laikā nevienu tā arī neatrodam… Bet tad, krietni stiprinājuši garu un miesu ar šķidro sieru, uzķeram ideju un maisam gals vaļā – liekam konstruktorus, dzenam naglas, nesam glāzes, bāžam govij dibenā roku un izklaidējam sevi ar vēl citām aizraujošām nodarbēm. Dopinga punktā zinām atbildi jau pirms jautājuma un, kad izcili sevi parādam arī deju minēšanas uzdevumā, saprotam, ka augstākais punkts sasniegts un mierīgā riksī varam doties uz finišu baudīt desu, tēju un dažādu koferīšu saturu.
Tālāk scenārijs ierasts – dodamies uz Rīgu, skrullējam astes komūnā pie Aijas un dodamies uz balli. Sirdīm trīsot, gaidām rezultātus un jaaaaa – tikai pateicoties mūsu izcili relaksētajai attieksmei un totālai tiesnešu neuzpērkamībai, godam saglabājam vietu 20-niekā un visžēlīgi ļaujam uzvarēt dārzeņu bariņam no TDA „Teiksma” (jau otro gadu pēc kārtas…hmmm). Tad jau vairs atliek tikai dejas spridzinoša šlāgerdueta pavadījumā, noklīdušas “Manas rotaļlietas” mierināšana un…….kurš nu visu var atcerēties.
Liels PALDIES organizatoriem par ieguldīto fantastisko darbu, bijībā noliecam galvas un skūpstām zemi zem viņu kājām!!! Un ar nepacietību gaidām nākamo gadu un nākamo GK, paceļot šķidrā siera kausus uz idejas ilgtspējīgu izdzīvošanu!!!
Teksts: Anda, foto: Jupis & Co.
Kā Daiļrades Zelts par filmu zvaigznēm tapa
“No zobena” nometnes noslēgumā A. Daņiļēvičs dažiem izredzētiem kolektīviem paziņoja par vienreizēju iespēju mums kļūt par filmu zvaigznēm filmā “Nameja gredzens”. Būšot jādejo improvizēts rituāls ar pliko peldi saullēktā. Daudzi nolēma neizmantot šo romatisko piedāvājumu, izņemot Raibo, Kaču, Sandru, Ilzi, Aiju, Pēteri, Purvišķi, Solvitu un Karīnu. Savukārt no pliko peldes nenobijās tikai Raibais.
Ir 1.septembra pēcpusdiena. Kača ir iesēdusies kopistiskajā dejotāju – filmzvaigžņu autobusā un, saldi guļot, aizvizinās līdz Cinevillai. Pārējās filmu zvaigznes ierodas ar personīgo transportu.
Pamazām, bez lielas steigas sākam pucēties. Pēkšņi Karīnai iestājas panika, jo aizmirsušies kāju auti! Vispirms tiek izpētīts auto aptieciņu saturs, tomēr bez rezultāta – elastīgās saites aptieciņās neatrast. Karīna ielec mašīnā un zibens ātrumā dodas iekarot Tukuma aptiekas. Atgriežoties tiek secināts, ka nekas nav nokavēts. (Paldies dievam!) Meičas ir salasījušas Cinevillas autentiskās nezāles un uzpinušas vainagus. Iestiprinājušies ar Aijas cepto kūku, visi dodas stāvēt garajā rindā pēc vikingu tērpiem. Jā, jā, mēs tomēr nebijām vienīgās filmu zvaigznes, un, kā zināms, filmu zvaigžņu sapošana taču prasa milzīgus resursus. Pēc 2 stundu stāvēšanas tikai puišiem, Sandrai un Ilzei ir palaimējies dabūt skaistos tērpus, pārējām jāiztiek ar dīvāna “Gauja” auduma gabaliem. Nu nekas, vismaz silti!
Zvaigznes uzmirdz tumsā
Saģērbti un sagrimmēti visi dodas uz prožektoru gaismām (jo ir jau krietni satumsis) apspīdēto filmēšanas laukumu. Tur mūs sagaida ļoti aktīvais laukuma asistents Andis. Kača ar viltu atņem lāpu Sandrai, un tad tikai sākas… N reizes tiek atkārtotas darbības, fonā skanot lēnai, monotonai Anda balsij: “Karaliene novelk kurpes, aizpeld laiva…” Tiešām n reizes, jo saskaitīt nemaz nav iespējams. Pamazām aukstumam pārņemot ķermeni un krietni jau pāri pusnaktij, sākam filmēties nākošajai epizodei. Raibais tiek izraudzīts mirušā prinča galvenajai nesēja lomai. To viņš nenogurstoši dara vairākas reizes ar lielu atbildības sajūtu. Pārējie tikmēr apraud prinča un karaļa nāvi.
Nemanot ir uzaususi gaisma un kopā ar Agri Daņiļēviču un aktieriem beidzot esam gatavi izdejot rituāla deju. Diemžēl mūsu puiši ir pārāk daiļi un tuvplānos netiek uzņemti. Un tomēr par spīti tam, ka saullēktā ir ļoti, ļoti auksts un mums mugurā ir tikai un vienīgi No zobena krekli, ieejam gandrīz vai transā, dejojot rituāla deju. Tā tiešām bija visas nakts kulminācija! A.Grauba ir apmierināts, vēl tikai pliko pelde. Tā kā plkst. ir jau 8:00, visi steidzam pa mašīnām – pat Raibais neizmanto iespēju samirkt aukstajā dīķī.
Kaut arī nebija viegli un silti vēl mazāk, mēs pārstāvējām VPDK “Daiļrade” un izbaudījām uz savas ādas, kā tas ir – būt filmu zvaigznei.
Teksts: Karīna & Solvita, foto: Jānis P. & Co.
VPDK “Daiļrade” satriecošās meitenes aicina puišus!
VPDK “Daiļrade” satriecošās meitenes aicina savās dejotāju rindās puišus pašos labākajos gados, ar ritma izjūtu, kas ir dejojuši vai ļoti vēlas to darīt, un kam ir neatlaidība apgūt ko jaunu!
Gatavosimies uzvedumam “No zobena saule lēca”, Latvijas 100-gades Deju svētkiem un daudziem jo daudziem sezonas koncertiem. Esam uzcītīgs un draudzīgs kolektīvs, kas pēdējo gadu skatēs nopelnījis Augstākās pakāpes atzīmi.
Gaidīsim uzņemšanā 8. un 12. septembrī Natālijas Draudziņas ģimnāzijā Rīgā, Bruņinieku ielā 24a, plkst. 19:30!
Līdzi ņem ērtu apģērbu, sporta apavus vai deju čības.
Mēģinājumi notiek pirmdienās un ceturtdienās no plkst. 19:30 līdz 22:30 vai uzvarošām beigām.
Lielā meiteņu skaita dēļ savā pulciņā gan šoreiz uzņemsim tikai dejotājas ar izcilām deju prasmēm.
Ilgas
Ir pusdesmit no rīta. Saule spīd spoži. Jaušams, ka tūlīt tā sāks cepināt nežēlīgi.
Kurš izdomāja, ka jādejo desmitos no rīta!?
Skolotājai tomēr maiga sirds un plānotais ziemas apģērbs puišiem pirmajā dejā tiek atcelts.
Jādejo dīvaina piecu māju ciematā visu piecu māju ielokā.
Nepamet sajūta, ka lietu bīdītājiem bijusi viena doma prātā – “Jūs, jaunburžuji, vakarā uz lielo koncertu tāpat neatnāksiet, tāpēc mēs atbrauksim no rīta pie jums un sabojāsim jūsu brokastis!”
Uzstāšanās laikā no mūzikas dīdītāja/pieteicēja uzzinām, ka visi pieci kolektīvi ir izcilākie, dižākie un leģendārākie Latvijā.
Kad koncerts nodancots, Jupis ražo jauno dalībnieku copējamās bildes.
Piņķos pie vietējā okeāna uzslejam telti un iekārtojam interjeru senču stilā. Laiskums pārņem miesu un prāts vairāk nesas uz peldi ne stafetēm.
Ugunsdzēsēju stafetei tek deleģēti naskākie vīri – Raibais, Aldis un Helmuts. Viņi nocīnījās godam.
Kādā pauzē starp mēģinājumiem kaislā mīlas pret pulciņu uzplūdā Purvišķa kungs visus sacienā ar saldējumu “Pols” uz kociņa.
Viņš arī ir galvenais inženieris un dzinējspēks puišu intermēdijas pļaujmašīnu “Šmiga” ražotnē.
Vakars klāt un sezonas pēdējais koncerts tiek nodejots tik pacilātā noskaņojumā, ka prieks ir i pašam, i Sašam.
Ballītē jautrība mutuļo līdz pat trijiem no rīta, bet tik ļoti gaidītais lietus tā arī ir aizgājis secen.
Teksts: Maziņais, foto: Jupis & Co
Balle. Balle. Balle!
Balle vienmēr ir kā ķirsis uz tortes, kas sastāv no sūra darba biskvīta, koncertu pildījuma un paša galvenā 25 gadu jubilejas koncerta putukrējuma virsiņas.
Šoreiz ķirsi baudām četras dienas pēc koncerta, kas ir devušas laiku glīti saskrullēt matus, izgludināt goda drānas un atjaunot spēkus mežonīgiem dančiem. Kā jau tik nopietnas jubilejas pasākums, balle notiek greznā vietā – mūsu oficiālajās mājās – Mazajā Ģildē. Mums atvēlēta pati Lielā zāle, kur no vitrāžām noraugās, cik zīmīgi, tolaik pastāvošo 25 dažādu amatu brālību vecākie. Kā jau tik solīdā pasākumā pienākas, balle sākas ar runām un uzrunām no kolektīvu vadības puses un pagodinošu diplomu dalīšanas ilggadējiem un uzcītīgiem Daiļrades dejotājiem.
Pēc oficiālās daļas seko kopfoto, kurā apvienojas pašreizējie Daiļrades dejotāji, Zelta smiltis un bijušie dejotāji. NextDaiļrade šoreiz atstāta mājās. Esam milzumdaudz, nākas stāties cieši, cieši un vēl pēc laika foto atkārtot, jo uzrodas labāka gaisma. Dejotāju izklaidēm tiek piedāvāts arī fotostūrītis no ārzemēm izrakstītas fotogrāfes uzraudzībā, kas tiek aktīvi noslogots, fotografējoties dažādās kombinācijās un izmantojot piedāvātos dīvainos aksesuārus. Populārākie, liekas, ir divi izbāzti dalmācieši.
Blakus fotostūrītim ir iespēja gremdēties atmiņās, vērojot senus foto no kolektīva vēstures. Bieži bija dzirdami izsaucieni – „Paskaties, cik Laurītis tur jauns un tievs!” („Laurīša” vietā bija jebkurš no vecajiem dejotājiem), „Oooo, tas gan bija labs brauciens, izrādās, ka esam arī dejojuši!” u.tml. Brīžiem tiešām grūti noticēt, ka tik daudz piedzīvots un pārdzīvots un ka bijām tik jauni un tievi. Pat grūtu pateikt, kas bija vairāk – atmiņu kamola ritināšana dažādos Ģildes nostūros (klusa, vēsa un patīkama tam izrādījās pat tualete) ar sen nesatiktiem deju kolēģiem vai dejas, dejas, dejas grupas „The Citizens LV” muzikālajā noformējumā.
Katrā ziņā – mēs noturējām latiņu un, kā jau ierasts, devāmies prom no balles pēdējie. Iespējams, ka iemesls bija tas, ka mūsu sastāvam šoreiz pašiem dekorācijas bija jānovāc. Kamēr daļa pēdējo ballētāju cīnījās par taksometriem pie Ģildes ārdurvīm, čaklākie mūsu pulciņa dalībnieki visas dekorācijas saslēpa Baibiņas mašīnā un nozuda tālēs zilajās (lasi – turpināt pasākumu).
Anda, laimīgi padejojusi pēc gadu ilga pārtraukuma
Foto: Elena Tschuikow
Aprīļa pilieni
9.aprīlī saulīte rotājās pa zemes virsu, pirmie pavasara tauriņi pūderēja spārniņus un savukārt mēs āvām kājas, lai dotos pie Zemgaļiem izdejot “Jelgavas stāstus”.
Pēc lielās gatavošanās un dejošanas skatē un Daiļrades jubilejas koncertos daži dejotāji vēl nebija atgriezušies ierindā, tāpēc dublieriem mēģinājumā nācās piedomāt pie pareizo soļu un virzienu izvēles. Savukārt Maziņā atgriešanās kolektīva bija dejiski nemanāma toties kulināri pilnvērtīga, jo jau no paša rīta visi tika cienāti ar solījumiem par tradicionālo vakara ballītes rasolu.
Gatavojoties pirmajai koncerta dejai tika atklāts, ka pie zāles durvīm rūpīgi izvietoti četri dāmu velosipēdi – acīmredzot kafejnīcas meitenes arī bija novērtējušas dienas mīlīgo dabu. Savukārt mūsu galvās radās jauna versija Jāņu nakts horeogrāfijai – kamēr puiši kā ozoli stāv skatuves centrā un gaida negaisu, Kača ar velosipēdu braukā ozolam apkārt un meklē paslēptuvi no lietus. Savukārt lielā ugunskura ainā Bufiks trako skrējienu veic vellapēda mugurā.
Pēc tik iedvesmojoša sākuma visas dejas pagāja kā vienā elpas vilcienā un iespējamās kļūdiņas soļos tika daudz kārtīgi kompensētas ar smaidiem un dejotprieku. Tā, ka pēc koncerta katrs varēja pilnīgi godīgi teikt: “Skolotāj, mēs tā centāmies!”
Zemgaļu 10 gadu jubilejas dāvanai tika sarūpēts senā tautiskā instrumenta “buteļīna” pašveidojamais modelis – pēc īpašām matemātiskām formulām egles stumbrā iekārtas šampanieša pudeles, kurās zinātnisku eksperimentu rezultātā ir jāatstāj gammu un himnu nospēlēšanai nepieciešamais šķidruma daudzums.
Vakara ballītē netrūka ne sengaidītais rasols, ne negaidītā jubilejas torte. Muzikanti lutināja ar jestri daudznacionālu mūziku, savukārt kopīgajā spēlē divas komandas cīnījās par veiksmīgākā avīžpapīra apakšveļas dizainera titulu. Līdz “Kūsiņa” veļas modeļiem vēl mazliet ir jāizaug, taču kopējais meistarības līmenis bija tik līdzīgs, ka pirmo vietu piešķīra ar vienas bērna balstiņas palīdzību.
Bet kur tad aprīļa pilieni? Kā jau parasti – pa kādam pilienam katrā no mums!
Teksts un foto: by Jupis